Es attopos īsā klusuma brīdī, agrā rīta stundā, kad vēl putni nav ieskandinājuši pirmās gaismas ielīšanu šajos logos. Un man ir naiva cerība, ka šis rīts pieder tikai mums. Es redzu, kā tu ienāc pa durvīm, un dodies pie letes. Tu pasūti picu un kafiju – ir lietas, kas gadiem ejot nemainās. Paveroties manī, tu pasmaidi. Sagaidījis pasūtīto, tu apsēdies man blakus, un tā mēs arī sēžam, klusējot. Ar tevi es jūtos harmonijā, nav vajadzīgi vārdi, tikai acis, maigs žests. Tavās acīs nakts izauklē visus noslēpumus. Dienas pelēkajai rosībai šeit nav vietas. Tavs smaids ir kā zvaigžņots mulsums. Un es tajā pazūdu, nevienam neredzot, nevienam neko nemanot.
Mana roka sniedzas tev pretī, noglāstot tavu vaigu. Un es neviltoti smaidu, šķiet pirmo reizi ilgā laikā. Realitāte šajā brīdī šķiet tik tāla. Pēc stundas mēs jau esam parkā, kur staigājot caur krāsainiem kokiem runājam par visu un neko. Vai gan ir svarīgi vārdi, kad katra minūte ir aizdota, tev nepiederoša?
‘Jā, jā, piedod..’ tu saki, atlaižot manu roku, kad mēs sākam tuvoties pirmajiem cilvēkiem parkā.
Es paveros uz augšu, cenšoties atgaiņāt vēlmi atvainoties. Ar skatienu cenšos pateikt, ka tā nav tava vaina. Es nebiju īsti pamanījusi, ka esam sadevušies rokās un pastaigas laikā sākuši iet arvien tuvāk. Tas likās tik pašsaprotami, ka es aizmirsu, ka mēs tā vairs nedrīkstam. Mēs jau sen esam ‘tikai’ draugi. Gadiem. Bet tas nenozīmē, ka mēs to savos prātos ik pa laikam neaizmirstam. Un atgriešanās realitātē ir sāpīga, arī šoreiz.
Mums abiem ir kāds, kas gaida mājās.
Un tās minūtes, ko mēs šad tad aizņemamies, lai pabūtu cits cita klātbūtnē - ar to ir jāpietiek. Mēs esam divi atšķirīgi cilvēki, bet mūsu karš ir kopīgs.
