Egoiste
- Es tevi joprojām nesaprotu, - centos norīt kārtējo kumosu, kas likās iesprūdis kaklā.
- Tu ar mani flirtē, darbā ierodies izaicinošā apģērbā, arī šobrīd tu izskaties satriecoši, - Grīns atklāti teica, - Bet tajā pašā laikā, tu apgalvo, ka es tev neinteresēju.
- Tev tikai izliekas, - centos noliegt pilnīgi visu.
- Varbūt ar vārdiem tu varētu mani pārliecināt, bet ja šajā brīdī es pieceltos un tevi noskūpstītu, tu nepretotos, - viņš mierīgi turpināja.
- Tu neuzdrošinātos! – iekšējais satraukums palielinājās.
- Un kāpēc, lai es to nedarītu? – Grīna acīs iekāre tikai pieauga.
- Tu pats teici, ka esi aizmirsis visu, kas starp mums notika, - mans sirds ritms paātrinājās, jutu, ka sāku runāt nedroši, - Tu pats vēlējies saglabāt tikai darba attiecības.
- Tā es arī biju nolēmis .. sestdien, - viņš pieklusinātā balsī teica, - Tas bija pirms tu ieradies uz darbu savā zilajā kleitā. Es esmu vīrietis, kas tevi ir redzējis bez šīs kleitas, tu domā, ka aizkavē manu iztēli ar izaicinošu apģērbu? – jutu viņa balsī dusmas un nespēku vienlaicīgi.
- Bet starp mums tiešām nekas nedrīkst būt! - asaras lauzās ārā, bet es turējos tām pretī, - Man vispār nevajag nevienu!
- Tu pret mani kaut ko jūti .. - Grīna acis ieurbās manējās, - Tikai tu nelaid nevienu sev klāt. Viktors ..
- Es taču teicu, ka tā ir Tabu tēma, - asaras tomēr izlauzās, - Man jāiet sakārtoties! - piecēlos un devos atsvaidzināties. Grīns mani neapturēja, jo redzēja, ka labāk netuvoties.
Dodoties uz tualeti, pamanīju, ka izeja nav tālu. Pametot skatienu atpakaļ, redzēju, ka Grīns ir par kaut ko aizdomājies. Pat nepaņemot mēteli, izskrēju ārā. Man vajadzēja tikt prom no viņa un visa, kas apkārt.
Sejā iesitās vēsais vējš. Pulkstenis bija jau gandrīz deviņi, tāpēc ielas jau apspīdēja laternu gaisma, bet es devos dzīvokļa virzienā. Somu biju atstājusi restorānā uz galda, mēteli garderobē. Es netaisījos tur atgriezties, tāpēc apņēmības pilna devos uz mājām, kas noteikti būs stundas gājienā.
Aukstais gaiss man lika drebināties. Tas nenāks manai veselībai par labu, bet viņam nebija tiesības pieminēt Viktoru! Viņš nezināja, kas notika! Viņš nekad nebūs viņa vietā! Neviens neieņems Viktora vietu!
Asaras plūda pār maniem vaigiem, skatiens bija aizmiglojies. Es gāju uz priekšu neatskatoties. Brīžiem savu gaitu palēnināju, jo biju tā aizelsusies, ka vajadzēja atgūt elpu. Nākošajā brīdī jau atkal skrēju. Jutu cilvēku skatienus. Kurš gan nepētītu meiteni bez mēteļa rudenī. Gribēju viņiem uzkliegt, lai liek man mieru, bet izvēlējos paātrināt gaitu un tikt savā drošajā dzīvoklī.
Biju galīgi pārsalusi, kad priekšā jau redzēju pēdējo krustojumu. Kājas vairs nejutu, bet es noskrēju tos metrus.
- Tu esi pilnīgi traka? – kā pa miglu atceros dusmīgu balsi, bet tad gar acīm bija melns.
Piecēlos savā gultā, apsegta un kaila .. paverot acis, pamanīju, ka neesmu viena.
- Tu mani padari traku, - viņš klusi teica, - Kā tu domāji tikt dzīvoklī, ja soma ar atslēgām palika pie manis?
- Es nepadomāju, - vārgi atteicu.
- Tu bieži nedomā pirms dari, - viņš likās patiesi uztraucies, - Es tevi pus Rīgas izmeklējos. Tu esi egoiste!
Es kusēju. Grīns pat nepacēla acis un nepaskatījās uz mani. Viņš nolaistu skatienu pētīja manu paklāju.
- Tu zini kā ir tad, kad cilvēks, kas tev nav vienaldzīgs, tavās rokās vienkārši saļimst? – joprojām viņš pat neskatījās manā virzienā.
Tikai tagad es sapratu, kāpēc viņš neskatās. Viņš bija nobijies, ka zaudē mani .. es tiešām domāju tikai par sevi ..
- Piedod .. – klusi nočukstēju, maigi pieskaroties viņa plecam. Šoreiz viņš paskatījās uz mani. Viņa acīs redzēju sāpes un bailes. Pacēlos un maigi pievelkot viņu aiz krekla sev klāt sniedzu kaislīgu skūpstu ..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-35dala/635885
