local-stats-pixel

Elizabete. 26.daļa.2

201 0

Atklāsme

- Elizabete! – Kaspars nerimās, - Tu tur nebiji vainīga. Tu tur neko nebūtu izmainījusi.

- Kā tu vari to tik droši apgalvot? - jutu, ka balss tonis paaugstinās, - Tu biji tur? – caur asarām izgrūdu, - Viņš mani mīlēja un vienmēr, kad jutu, ka kādā ballītē viņš iedzer par daudz, tad mēs kopā devāmies mājās. Viņš vienmēr mani klausīja un nekad nedarīja to, kas mani biedēja. Viņš zināja, ka man nepatīk, ja cilvēki dzēruši dodas ūdenī. Ja es tur būtu bijusi, viņš manis dēļ to nebūtu darījis, - es jau izkliedzu pēdējos vārdus, - Viņš būtu palicis ar mani, - klusi piebildu, bet sirds sažņaudzās pie katra izrunātā vārda.

- Bet cilvēka likteni nevar mainīt, - Kaspars centās mani nomierināt, - Ja tas bija lemts, tad tāpat notiktu.

- Tas liktenis ir sasodīta būšana, - sarkastiski iesmējos, - Mēs abi plānojām dzīvot Rīgā. Viktors bija sarunājis ar brālēnu, ka sākumā varēsim padzīvot pie viņa. Un zini, ko izdarīja liktenis?

- Nu? – šķiet Kaspars vairs nesaprata, ko no manis sagaidīt.

- Viņš pēc četriem gadiem saveda mani kopā ar Viktora brālēnu! Tas brālēns tagad ir mans šefs, - atkal jau jutu sevī ieplūstam niknumu par to, ka galīgi nekontrolēju to, kas notiek man apkārt.

- Tu sāki strādāt pie Viktora brālēna? – Kaspars nesaprata manu izvēli.

- To, ka viņi bija brālēni es uzzināju tikai piektdien. Viņš pats ieradās pie manis, lai paziņotu, ka zina visu par mani un Viktoru. Lai viņu apklusinātu, es pārgulēju ar viņu, - sarkasms manā balsī nebija zudis.

- Ko tu izdarīji? – Kaspars tika šokēts arvien vairāk.

- Kopš pirmās tikšanās starp mums bija nevaldāma iekāre, beidzot es to apslāpēju, - nu jau daudz mierīgi atteicu.

- Tad tagad tu savu šefu vairs neiekāro? - Kaspars neticīgi jautāja.

- Nemaz! – noliedzu.

- Tu melo tikai man vai arī pati sev? – viņš lasīja mani kā grāmatu.

- Es nezinu, - nopūtos, - Ar mani notiek tik daudzas lietas, ka nespēju to visu sagremot.

- Tad dodies labāk gulēt, - Kaspars rūpīgi mani apsedza, - Rīts gudrāks par vakaru.

Visas piedzīvotās emocijas, asaras un pārdzīvojumi ļāva man aizmigt minūtes laikā. Kā pa miglu atceros fonā dzirdamo ģitāras stīgu radīto melodiju, jo sapņos jau biju tālu prom.

Sapnī satiku Viktoru. Viņš sen nebija nācis pie manis. Viņš teica, lai nebaidos un lai piedodu. Viņa smaids sasildīja mani, es pasmaidīju pretī. Vēl viņš lūdza, lai aizeju pie viņa, noraidoši grozot galvu, es kliedzu, ka nespēju. Pati strauji pamodos un pagāja kāds laiciņš pirms sapratu, kur esmu un kas notiek.

Galva spēcīgi dunēja. Jutu, ka izdzertais alkohola daudzums tagad nāk ārā. Cik vien uzmanīgi varēju, piecēlos un devos uz virtuvi meklēt ūdeni. Apsēžoties pie galda sāku pārcilāt vakara notikumus. Miglaini atceros nākšanu mājās, bet es pilnībā atceros, kā Kasparam izkratīju savu sirdi. Ārprāts! Ko es izdarīju? Kā es rīt varēšu skatīties viņam acīs pēc tādas atklātības ..

Miegs galīgi vairs nenāca, nolēmu ieslēgt datoru un paskatīties vai nav kāda ziņa pienākusi. Gulēt tāpat vairs neiešu. Negribu pamodināt Kasparu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-27dala/635515

201 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Šis stāts man izraisa lasīšana atkarību, bet tikai labā nozīmē :) Malacis!!! emotion

4 0 atbildēt

Mana rīta kafija šorīt pamatīgi aizkavējās .. emotion

2 0 atbildēt