Dzīvokļa meklēšana
Līdz pusdienlaikam bija paspējusi parunāt arī ar Zani un Dāvi. Sapratu, ka starp viņiem tiešām kaut kas ir, tas vienkārši virmoja gaisā.
- Vai mani dārgumi ir gatavi? – Andris čukstot jautāja, paverot nedaudz durvis.
- Jā, - cēlos un izslēdzu datoru, jo atpakaļ jau mēs vairs nebūsim.
Andris panāca pretī, lai mani samīļotu.
- Viss kārtībā? – viņš tomēr pamanīja skumjas manās acīs.
- Vēlāk, - klusi noteicu, - Aiziešu pakaļ mētelim.
Andris man sekoja un palīdzēja uzvilkt mēteli.
- Kas nomāc manu skaistulīti? - Andris nelikās mierā.
- Mašīnā! - atteicu un devos atvadīties no Annas.
Andris likās uztraucies. Viņš pieklājīgi atvēra man durvis un pats steidzās ieņemt šofera vietu.
- Kāpēc tu neteici, ka tava mamma ir sajūsmā par Kitiju? – jautāju, jo tas man nelika mieru kopš paša rīta.
- Kitija mammas priekšā izliekas par labiņo, - Andris centās paskaidrot, - Tev nevajag par to uztraukties. Es jau domāju kā mammai parādīt Kitijas īsto seju.
- Tev nevajadzēs manu palīdzību? – prasīju.
- Negribēju tevi iesaistīt, - Andris atzinās.
- Bet tu taču vēlies mani precēt, - atgādināju, - Manuprāt, šādas lietas nevajag paturēt sevī.
- Piedod, - Andris vēl nebija uzsācis braucienu, jo vēlējās sākumā parunāt, - Es vienkārši baidījos atkal tevi pazaudēt.
- Mēs kaut ko izdomāsim, - noglāstot Andra vaigu beidzot smaidīju.
- Tu vēlies palīdzēt? – mans līgavainis bija pārsteigts.
- Man radās ideja un to būs iespējams realizēt, ja tu ļausi man parūpēties par savu dzimšanas dienu, - lūdzoši raudzījos viņā.
- Šķiet nu es saprotu, kāpēc tavs tētis tevi sauc par kaķēnu, - Andris iesmējās, - Tikai viņš nedaudz kļūdās.
- Kādā ziņā? - jutos apmulsusi.
- Tu esi īsta kaķene, - Andris joprojām smējās, - Kurai tik ļoti patīk parādīt arī savus nadziņus.
- Mur, - iemurrājos un pieglaudos savam topošajam vīram.
- Tagad gan steidzamies, - Andris ierosināja, - Mums pēc pusstundas ir sarunāta tikšanās, lai apskatītu dzīvokli.
Ļāvu šoferītim mūs nogādāt uz pirmo apskates vietu. Nezināju, ko gaidīt, bet es Andrim uzticējos.
Dzīvoklis bija plašs, bet tas nelikās mājīgs. Tas nelikās mūsu.
Andris novēroja mani un tad paziņoja māklerim, ka mums tomēr tas nederēs. Pārsteigta skatījos kā Andris mierīgi izvairās no uzmācīgā māklera neskaitāmajiem skaidrojumiem, ka mēs palaižam garām lielisku iespēju, jo rinda uz šo dzīvokli esot gara. Andris iesmējās, ka kādam tad ir ļoti paveicies un mēs devāmies uz mašīnu.
- Man tas dzīvoklis likās tik tukšs, - atzinos, - Ne jau mēbeļu vaina, tas vienkārši nebija priekš mums.
- Fotogrāfijās tas izskatījās saistošāks, - Andris smaidot atteica, - Nenokar galvu, mums jau nav šodien noteikti jāatrod jaunās mājās.
- Es zinu, - piekrītoši pamāju, tomēr iekšēji cerēju, ka kāds no atlikušajiem mani uzrunās.
Vienos mūs gaidīja nākošais mākleris, pareizāk sakot māklere. Paveroties apkārt, secināju, ka esam tikai pāris mājas tālāk no Andra dzīvokļa. Neizpratnē paskatījos uz viņu, bet Andris tikai smaidīja ..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-102dala/639638
