Tākā iepriekšejā daļa bija pārāk īsa, es pacentos lai šī daļa būtu garāka:) Rakstiet savas domas privāti! Lai jauka lasīšana:))
Noskanot svilpei visi steidzās ieņemt savas vietas. Kad bumba nonāca pie manis es steigšus virzijos uz pretinieku vārtiem. Ar veiklām māņu kustībām un veiksmīgu spērienu es ieguvu vārtus. Dzirdēju, ka apkārtējie galivē. Tā bija satrieoša sajūta.
Nākamos vārtus guva pretinieki un protams, vārtu guvējs bija Čārlzs. Kad bumba atkal bija pie manis, redzēju, kad Čārlzs skrien manā virzienā. Mēģinot atņemt bumbu jutu, ka viņš man iesper pa kāju. Es nokritu uz zemes. Sāpes bija nežēlīgas. Aiz sāpēm aižmiedzu acis. Centos savaldīt asaras un man tas lieliski izdevās.
Atverot acis redzēju sev apkārt daudz cilvēku un to starp arī treneri.
- Kādam būs tev jāpalīdz tikt līdz medmāsiņai. - treneris jautājoši palūkojās apkārt.
- Es palīdzēšu! - Čārlzs skaļi iesaucās.
-Nē, viss ir labi es pati varu aiziet. -kad cēlos kājās es nevarēju noturēt līdzsvaru un būtu nokritusi, ja mani atkal nesaķertu Čārlza spēcīgās rokas. - Redzi tu pat nevari nostvēt kājās. - Jā, bet.. . gribēju izdomāt kaut ko lai ātrāk tiktu prom no Čārlza, bet viņš mani pārtauca.
- Nēkādus bet! Es pie tā esmu vainīgs, tādēļ man kaut, kā ir jāizpērk sava vaina. - Čārlzs strikti atteica.
Kad paskatījos uz Keitu redzēju viņas līdzjūtību. Es pasmaidīju, lai pateiktu, ka ar mani viss ir kārtībā.
Pēkšņi jutu, ka kāds mani paņem rokās un nes kaut kur. Laikam tas bija Čārlzs. Negribēju uz viņu skatīties. Tāpēc galvu pagriezu uz otru pusi un redzēju, kā dažas uz mani skātās ar līdzjūtību, dāžas ar nicinājumu.
Kad ar Čārlzu bijām tikuši līdz skolas stūrim es ierunājos - Tu tagad vari mani laist zemē. Tālāk es pati tikšu. - ieskatījos viņa debess zilajās acīs
- Ja nu es negribu? - Čārlzs smīnot jautā. Atkal jau viņš sāk to spēlīti kuru es negribu spēlēt. - Un pie tam es apsolīju palīdzēt. - viņš pasmaidīja ar savu žilbinošo smaidu, kas man šoreiz lika nosarkt. Pagriezu galvu. Cerams viņš to nav pamanījis.
Es neko neatbildēju, jo viņam bija taisnība. Es tāpat nevarētu viena tikt līdz medmāsiņai un turklāt es nezinu kur atrodas viņas kabinets.
Kad nonācām pie medmāsiņas kabineta, mēs pieklauvējām un taisijāmies vērt durvis vaļā, bet izrādās, ka tās ir ciet.
Jutu, ka mana kāja tagad ir piepampusi un sāpēs agrižas. Sāpēs saviebu seju un Čārlzsto pamanīja.
- Tu pagaidi mani te un nekur nēej, labi? Es aiziešu samekelēt māsiņu. - Čārlzs jautājoši uzlūkoja mani. - Es tikai izdvesu klusu - Jā. Čārlzs mani nolaida zemē un lika lai apsēžos. Tā arī izdariju. Gaidīju, kad viņš aizies. Kad pārliecinājos, ka viņa šeit vairs nav es viegli uzelpoju. - Beidzot. Tagad tikai atliek izdomāt, kā tikt prom no šejienes.
Piecēlos kājās un atbaltījos pret sienu lai nenokristu. Balstoties pret sienām meklēju izeju. Cerams, ka Keita paņems manu somu. Kad jau biju tikusi līdz izejai, kāds skaļi iesauās. - Eimij! Pagaidi!
Atvainojiet par gramatiku;)
