Amm, nu jā, es te brīvajā laikā mēdzu rakstīt, tādēļ domāju, ka nu vajadzētu kkur publicēt, jo savādāk kamdēļ tad es te vispār kko rakstu. 
Da labi, vnk ceru, ka patiks. 
Gaidu viedokli, lai zinātu ko tālāk darīt 
Un lūdzu neņemiet vērā kļūdas, es tikai mācos
Alise (1.)
Mēdz gadīties, ka nevar kādam cilvēkam pateikt –nē. Vakara stundā sēdu gultā, kājas pierāvusi sev klāt, es lēni šūpojos ritmā, kas galvā dun kopš rīta. Tieši šodiena ir gaidītā diena, kad oficiāli visi skolēni ieslīkst brīvlaikā. Ar pirkstu galiem virpinu matu šķipsnu un periodiski samainu sēdēšanas pozu, jo nemitīgi tirpst kājas. Rokas izstiepju sev priekšā un sasprindzinu katru pirkstiņu, lai sajustu, kā asinis plūst pa ķermeni. Uz nagiem mirdz pirms pāris dienām salonā uztaisītais franču manikīrs ar dimantiņiem pirkstu galos.
Tā bija kāda jauna sieviete, nešķita, kā profesionāle, bet amatu prata. Viņas biežais smīniņš aplūkojot savu veikumu uz maniem nagiem, šķita mākslīgs, un no malas izskatās, ka viņa to dara tikai algas dēļ, nevis sirdslietas priekam.
-Meitenīt kā tev patīk? -sieviete man ik pa brīdim apjautājās, it kā es savas domas varētu mainīt kopš pateicu ko vēlos. Sēdēju mierīgi krēslā un aplūkoju sevi spogulī, ik pa brīdim pametu skatienu manikīrei un viņas mehāniskajām roku kustībām.
-Kāpēc jūs nesmaidāt, kad strādājat? -vārdi pašplūsmā plūda man no mutes. Sasarku un nolaidu skatienu.
Sieviete dzirdot manu diezgan nekorekto jautājumu, pacēla galvu un nikni uz mani paglūnēja. -Kāpēc man būtu jāsmaida? -viņa atcirta un ievelkot elpu turpināja. -Jūs lūdzu palieciet klienta postenī un neuzdodiet man personīgus jautājumus, bet es pieturēšos pie saviem pienākumiem un pabeigšu darbu. -Sagrozījos krēslā un pēc šādiem vārdiem mana elpa aizrāvās.
Neskatoties uz to dienu, mani nagi izskatās teicami, tomēr ticu, ka cita speciāliste prastu labāk. Jutu nelielas sāpes lielā un piespiedu sevi piecelties kājās, lai izstaipītos un tirpums pārietu. Tā man bieži gadās un tas nav nekas neparasts, vienkārši katram cilvēkam ir savādāk. Vienam tirpst locekļi retāk, citam bieži cik vien ir iespējams. No pieres notraucu sviedrus un spēru soli tuvāk durvīm, aiz kurām mani vecāki bauda pēdējo skolas dienu. Rīt arī manai mammai būs atvaļinājums, kas ilgs tikai mēnesi, taču arī šīs 30 dienas ir vērtas, lai nedaudz sevi sakoptu un pavadītu vairāk laika ar ģimeni.
-Labi, iešu paskriet, jāieelpo svaigs gaiss. -atverot durvis žigli nobēru un lūkojos tēta nespodrajās acīs.
-Labi, tikai pēc tam ieej veikalā un nopērc pienu, savādāk rīt nebūs ko pievienot kafijai un no kā pagatavot pankūkas, labi meitiņ? -māte nopūtās un paņēma rokās adīkli. Iedomājos, ko gan cilvēki veikalā padomās par manu izskatu? Būšu ieģērbta sviedrējošā sporta tērpā un kājās būs milzīgas sporta botes, mati būs sasvīduši un izskatīsies neglīti.
-Nē, es ieiešu veikalā pēc tam. -viegli atcirtu un paliku savā nostājā.
Tētis pacēlis acis mani aplūkoja -kāpēc tad tā? -viņa balss drebēja. Iestājās panika, jo galvā neatradās neviena pārliecinoša atbilde, izņemot –kāda es izskatīšos, pēc sasvīduša mērkaķa! Tikai pasaki, ka nē. Tad jau labāk aizeju tagad un pēc tam eju skriet. Piemetināju un balss atslāba. Tētis viegli pasmīnēja un pamāja ar galvu, viņa pirksts lēni pārslīdēja par deniņiem. Sabužināju viņa matus un mani smiekli paši ieskanējās, nemaz negribot. Tātad, man tagad ir izvēle –vai nu dodos uz veikalu un nopērku prasīto un pēc tam skrienu, vai pēc skriešanas, sasvīdusi un nogurusi slīdu garām preču plauktiem un izvēlos prasīto. Izdevīgāk ir sevi neapkaunot! Pie spoguļa savācu matus necilā astē un pārbaudot sejas izskatu, devos uz garderobi, lai pārvilktu apavus un noliktu malā savu sporta tērpa maisiņu.
-Tad ko tev vajag nopirkt? -pabāzu galvu otrā istabā un iesaucos.
Jūtu sviedru straumīti plūstam pār muguru, uztraukums un karstums dod papildus slogu ejot pa ielu. Sinoptiķi sola, ka tuvākajā nedēļā, karstums pieņemsies tikai spēkā, lai gan saule jau stiepjas aiz koku galotnēm, siltums vēl turas. Lēnā gaitā dodos pa galvenās ielas trotuāru un vēroju garāmgājējus, mašīnā sēdošie ļaudis brīžiem manī nolūkojas un tajā pašā brīdī turpina ceļu. Putni lēkā un priecājas par silto dienu, dziesmas liek man pašai iespurgties un lēnā deju solī steigties uz veikalu. Mākoņu karavānas ik pa laikam aizsedz saules siltos starus, un pār pilsētu pāršalc neliels vēsums, kas dod tikai žirgtumu.
Veikals atrodas tikai dažas ielas uz priekšu, bet šodien ceļš šķiet bezgala tāls. Uz deniņiem jūtu sviedru pilītes, elpa kļūst smagnēja, un šķiet, kājās ieliets svins, sen tā neesmu jutusies.
-Labdien! -izmoku, līdz ko man ka garām pasteidzas kaimiņiene.
- O, sveika, meitiņ, jau atkal tevi neatpazinu. Kā teikt, vecums nenāk viens. -vecā māmuļa pasmīn un pārliek iepirkumu maisiņus otrā rokā. Viņas rūtainie brunči gluži kā iziruši, taču redzami šūtās vīles, izskatās vēl izturīgas. Kurpju pazole viegli atkarājas, līdz ko kāju paceļ, gluži kā zirgam vaļīgs pakavs. Esmu tādus redzējusi. Taču sieviņas seja mirdz saules staros un acīs kvēlo labestība un mīļums. Viņa ar brīvo roku piekārto sarkanīgo lakatu un atirušās, sirmās matu šķipsnas, atglauž uz aizmuguri. Kaimiņiene viegli noskatās debesīs un tad atkal paveras uz manu pusi.
-Kā jums iet, kā ar veselību? -neveikli ierunājos, sakrustoju kājas ērtākā pozā un vēros zemē.
-Kā gan man varētu iet? -viņa nopūšas un turpina. -Mazbērni pa laikam atbrauc, tad mājās ir rosība, savādāk šķiet, ka es viena kā spoks apdzīvoju tās pāris istabas. Tagad tās dārgās zāles jāpērk, nauda jākrāj, nevar tā tērēties, jādomā par katru kapeiku. Tagad jau gāzes cenas ceļas, un elektrības ar, nezinu kā ziemu novilkšu. Šķiet, ka iešu uz pansionātu, nevaru vairs paciest to vientulību, dienās, kad nevienam nav laika mani apciemot. Jums jau tagad viegli dzīvot, ir darbs ir alga, bet ko tad es te vecs pensionārs sēžu citiem uz kakla, brīžiem par kauns prasīt pēc palīdzības. Moka sajūtas, ka esmu jau apnikusi visiem un nekam neesmu derīga. Kauli un āda, nekā vairāk, ne spēka, ne tās veselības, uz zālēm vien dzīvoju. Nu traks var palikt! -sieviņa asaras apslāpē kabatas lakatā, tā vien šķiet, ka ar parasti pieklājīgo jautājumu esmu aizskārusi viņas vistrauslākās dzīves stīgas. Pat mazliet žēl palika, ka vēlējos izskatīties pieklājīga un labi audzināta. Māmuļa izšņauca degunu un lakatiņu ieslidināja atpakaļ kabatā, pagāja pāris soļu tālāk no manis.
-Piedod, meitenīt, ka tev tas ir jāredz, dažreiz vienkārši nervi netur. Kā tad tev iet, pilnīgi piemirsu? -pēc viņas intonācijas var noprast, ka saruna ieilgs, un tas man nemaz nav nepieciešams. Jo ātrāk būšu mājās, jo ātrāk varēšu trenēties un doties mājās atpūsties.
-Man iet labi, šodien skola beidzas un tagad būs jādomā kur strādāt, jo esmu nolēmusi piepelnīties, kā nekā nākamgad iešu jau vidusskolā. Esmu pietiekami pieaugusi, lai spētu strādāt un finansiāli nopelnīt. Bet neskatoties uz to, man iet labi. -pavīpsnāju un ar pirkstu nobraucu pār pieri, tā pilnīgi nosvīdusi, noteikti no malas izskatās šausmīgi.
-Lai tad tev, meitiņ, veicas. Pasveicini savējos un gaidīšu tevi ciemos! -sieviņa mani pieturot aiz pleciem pasmaidīja un paķerot maisiņus aizsteidzās man garām. Kā milzīgs orkāns pār mani pārgāja uztraukums. Nenojautu, ka runājot ar pašas kaimiņieni, spēju tā nervozēt!
Sakārtoju bikšu galus un vieglā solī devos uz veikalu, lai beidzot iegādātos apsolīto. Starp veikala plauktiem aizslīd neskaitāmi svešinieki, katrs ar saviem plāniem un paņēmieniem, kā tos realizēt. Katram sava dzīve un pareizi uzskati par to. Katrs ņem preces priekš citiem nolūkiem, un neviens to neapspriež. Tikai es kā muļķe eju gar precēm un manas acis maldās visur, nekādi nevaru atrast ķiršu sīrupu, priekš gaidāmajiem dārza svētkiem rīt. Izrādās, ka vecāki man nezinot ataicinājuši sestdien kopīgi pasēdēt un atpūsties, Signi ar vīru Aldi un manu mazo māsīcu Agati. Man jau nav nekas pretī, bet tā nepatīkami, ka kaut kas tiek rīkots bez manas klātbūtnes vai piekrišanas, rodas tāda kā nenovērtēšanas sajūta. It kā ģimene par mani būtu aizmirsusi. Un noteikti, ka mamma pazvanīs arī savai labākajai draudzenei Ilutai, un viņa arī atbrauks ar savu meitu. Gluži kā svinības, tikai svinēšanas iemesls ir miglains. Kaut ko dzirdēju par skolas beigām un kaut ko, par pirmo vasaras sestdienu, tāpēc mani informācijas teksti ir miglaini. Ilgi slīdu gar ievārījumu un džemu plauktiem, bet kaut kā neredzu sīrupus, vai tiem līdzīgus izstrādājumus, kurus atšķaidot ar ūdeni, iegūst viegli saldinātu šķidrumu, ko mūsdienās sauc par sulām vai dzērieniem. Man garām paiet kāda sieviete, izskatās, ka šajā veikalā ne pirmo reizi iepērkas, un tā kā es šeit sīrupu neesmu pirkusi kopš pārkārtošanas reizes, manas zināšanas ir nedaudz iesūnojušās.
-Es atvainojos, vai jūs nepateiktu, kur atrodas šeit sīrups? -noklepojos un izmocīju caur kautrīgumu. Sieviete izskatījās labi ģērbta ar gaumi un zināšanas viņai iespējams arī nav svešas. No malas, liekas, kādas labi apmaksātas profesijas pārstāve, tāpēc arī nolēmu pārbaudīt savu secinājumu. Viņa nedaudz piekārtoja zaļgano, tamborēto beretīti un pacēlusi acis viegli pasmīnot atteica.
-Piedod, diemžēl nemāku palīdzēt, paprasi kādam citam. -sieviete pagriezās, lai novērtētu situāciju un piesteidzās pie kāda vīrieša, kuram līdzās īgni velkas kāds jaunietis. -Vai jūs varētu parādīt meitenei, kur atrodas sīrupi? Viņa izskatījās gandarīta, pacēla iepirkumu grozu un aizsteidzās pie piena produktiem, pie reizes no malas nolūkojoties uz mani un panākumiem meklēšanā.
Vīrietis nedaudz apmulsa un deva vārdu savam dēlam, kurš arī neizskatījās labāk. Puisis saliekot rokas bikšu kabatās ar kedas purngalu viegli braucīja flīžu grīdu.
-Aizej meitenei parādi, kur atrodas sīrupi! -viņš iebukņīja dēlu un man silti pasmaidīja, viņa vaigu bedrītes piešķīra tikai dabiskumu. Puisis lēni steidzās uz priekšu un nemaz neievērojot mani aiz muguras gāja nezināmā virzienā. Acis iepletu, līdz ko manīju, ka produkts atrodas pie sulām un limonādēm, šīm precēm pa taisno paslīdēju garām, kā zinādama, ka tur neatrodas ko meklēju. Sārtums iesitās vaigos, apzinoties, ka gandrīz katru dienu dodos iepirkties, bet sīrupus tā arī neesmu manījusi, vai vismaz pievērsusi zināmu uzmanību. Puisis viegli nobubināja kaut ko zem deguna, norādīja ar pirkstu pareizā virzienā un apgriežoties pasteidzās man garām ne vārda nesakot un nemaz negaidot kaut ko no manis. Ar prieku pateiktos, bet ir jau par vēlu, atliek paņemt meklēto un doties pie citām precēm. Tā, sarakstā vēl minēts –piens un saujiņa konfekšu, no sveramo saldumu stendiem. Pienu paņēmu neskatoties, nemanot ne cenu, ne izskatu, jo zinu, mamma dzers jebkādu un pankūkām der pat ierūdzis, visticamāk nebūšu kļūdījusies. Atlika doties pie kastēm, kur guļ dažādu cepumu un konfekšu veidi! Gar malām norādītas cenas par kilogramu! Mutē saskrien siekalas, redzot visdažādākos konfekšu iepakojumus. Ir gan šokolādes, gan vaniļas, ar riekstiem, ar pildījumu, ar glazējumu, bez glazējuma. Ir arī ledenes, visdažādāko garšu klāstā –apelsīnu, citronu, zemeņu, ķiršu, ābolu un daudzu citu. Atliek vien izvēlēties. Ņemot vērā, ka mammai tīk „Laimas” ražotās šokolādes konfektes ar vaniļas garšu, un tētim tieši tās pašas, tad izvēlēties atliek vien no diviem veidiem. „Fortūna” vai „Opera”. Aplūkojot cenas, manas rokas pašas sniedzās pēc dārgākajām, tomēr aizdomājoties par taupīšanas režīmu, pirksti nekļūdīgi aptaustīja otru klāstu. Paspēru dažus soļus pēc maisiņa, lai konfektēs saliktu tur un vieglu prātu dotos maksāt un ne par ko nedomātu. Pēc acumēra paņēmu aptuveni 200 gramus, redzēsim ko teiks svari, maisiņu iemetu pie pārējiem produktiem un atlika paiet nedaudz pa labi, kad jau manu pārdevēju vieglos smaidus, darot savu darbu, kas patīk.
Pa priekšā stāv kāda sieviete ar bērnu un pirms viņas kāds vecs vīrs ar portfeli rokās, viņš nekļūdīgi pērk pelmeņus un maizes kukuli. Nepacietīgi mīņājos, līdz preces salieku uz slīdošās lentes. Priekšā esošā sieviete mierina bērnu sakot –Pagaidi, kad iziesim no veikala tu dabūsi savas košļenes! Viņas ponijs katrā kustībā viegli salīgojas un mugura stalti izceļ blūzītes aprises. Aiz muguras dzirdu cilvēku čalas un iepirkumu grozu sitienus pret metāla plauktiņu, kas speciāli tiem paredzēts, lai klientiem būtu ērtāk tur tos novietot, kamēr liek preces uz lentas. Vēl daži maisiņu čaukstoņu skaņas piedod tam visam tikai dzīvīgumu. Kad sieviete norēķinās ar kredītkarti par pirkumiem, viegli pagriežos pret aizmugurē stāvošo cilvēku, lai novērtētu situāciju aiz manis. Tieši līdzās stāv iepriekš satiktais vīrietis ar diezgan piepildītu groziņu saturu blakus. Viņa uzacis cilāja līdz ar katru acs pamirkšķināšanu un rokas taustās pēc īstajām cigaretēm. Vīrietis pirms paņemšanas ievēro manu trulo skatienu un jau atkārtoti veltī man silto smaidu, kas nesalīdzināmi uzmundrina. Ls1,79! Kasiere skaidri nolasa maksājamo summu un nepacietīgi vēro mani. Drudžaini no maka tveru naudas zīmi, un aši pasniedzu sievietei, viņa noliecas pār kases aparātu, nedaudz izrādot dekoltē zonu, nopūšos un tagad ir mana kārta nepacietīgi vērot viņas darbību. Atlikumu kopā ar čeku ieslidinu atpakaļ makā.
Kasiere jau atkal sveicina nākamo klientu un viņas sejas vaibsti iemirdzas, attēlojot nevainojamo kosmētikas kārtu virsū. Melnie mati glītā frizūrā atķemmēti uz aizmuguri, lai netraucētu darbā. Slaidie pirksti apmīļo katru monētu un paglauda banknotes, pirksti veikli apzinās katru kases aparāta podziņu un taustiņu. Kasiere ar stāžu, viegli nopūšos un paķerot maisiņu steidzos mājās, bail iedomāties, kā mamma piktosies par kavēšanos. Ar acs kaktiņu manu jaunieti, kurš nedaudz atpaliekot dodas tajā pašā virzienā. Pagriežoties uz durvju pusi, ātri pagriežu galvu, lai vēlreiz nolūkotos visos. Puisis ar veiklu manevru izslīd cauri šķirbai starp mani un durvīm.
-Vispār paldies! -dedzīgi iesaucos, klusībā cerot, ka to vismaz viņš dzirdēja, jo tievās kājas aiznesās citā virzienā.
Zēns nedaudz piebremzējot atgriezās pie manis. -Ko tu teici? Viņa balss šķita silta, bet tajā pašā laikā dzēlīga.
-Es teicu, paldies, ka palīdzēji! -taisnojos un novēršoties jau devos tālāk.
- Ā, nu nav par ko! Pasmaidīju un devos tālāk, patiesībā man būtu jāpasteidzas, jo sāk jau palikt nedaudz vēss un tas nav labs rādītājs, lai vēl paspētu izskriet nelielo kvartāla attālumu.
-Sveika, mammu, esmu mājās. Piedod, ka aizkavējos. -aizelsusies izdvesu noaujot kedas, un noliekot tās atpakaļ plauktā. Drebēju, jo bailes valdīja pār izmisumu. Pacēlu skatienu un viegli satrūkos, redzot mammas stāvu durvīs. Viņa rokas uz krūtīm uzlikusi, atstutējusies pret durvju aili, domīgi mani nolūkojās.
-Kur tu biji?
Noriju kamolu -Gāju uz veikalu, kā tu man liki!
-Es tev neliku doties uz Grobiņu, lai tur nopirktu nepieciešamo. Nesaprotu, kur tu tā nosprūdi, telefonu arī necel! -balss bija saspringta un smokoša, bet skatiens pagaidām atmaigst, redzot manu nožēlas seju.
-Es satiku kaimiņieni un mēs aizrunājāmies, un tad vēl nevarēju atrast to tavu sīrupu. -stingri turējos savos uzskatos.
-Un atradi beigās, visu nopirki? Mamma jau tverot pēc maisiņa klusu ierunājās un paķerot tvērienā pirkumus pazuda otrā istabā.
Kaut kā vairāk nav noskaņojums doties vēl skriet, bet man tas ir jādara, nevaru lauzt dienas rutīnu. Izslēdzu gaitenī gaismu un momentā to pārņēma krēslas blāvums. Istabā smaržo pēc kaut kā salda, varu spriest, ka mamma virtuvē kaut ko gatavo.
-Tad es tagad vēl iešu izskriet! Labi attā! -atmetu ar roku vecākiem, līdz mana roka satvēra sporta maisiņu, spēru jau soļus atpakaļ uz garderobi, līdz mammas augums līdzīgi parādījās durvīs, bet šoreiz viņai rokās gulēja koka cepam lāpstiņa, bet otrā trauku dvielis.
-Uz kurieni tu sataisījies?
- Es iešu tagad skriet! -atkārtoju.
-Nē, jaunā dāma, šodien iztiksi, nāksi man talkā mazgāt traukus un kārtot istabas. Rīt ciemiņi nāks! -māte sabužinot matus norūca un norādīja ar pirkstu uz sporta tērpu. Seja sadrūma un kājas kļuva stīvas, neatceros, kad mamma būtu bijusi tik stingra pret mani. Vai tad žēl 30 minūtes? Iekšā dega vēlme noskaidrot kas mammai padomā, ja jau man pat neļauj doties trenēties. Iegāju savā istabā un aizvēru durvis ar skaļu blīkšķi, lai tētis vismaz manītu manu nepatiku pret mammas noteikumiem.
