Pirmo daļu varat apskatīt šeit - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzons-Tromps-1/677697
Atvēris skaļi čīkstošās koka durvis, Džons iegāja iekšā un devās uz pagraba pusi ,kurā atradās konservu krājumi, pēkšņi Džons salecās dzirdēdams troksni, kurš nāca no otrā stāva, šādu troksni varētu izraisīt nokritis smags priekšmets.Džons satvēra savu medību nazi un aizslēpās aiz tuvākās sienas ,kura atradās koridora galā, atspiedis muguru pret sienu, centās saglabāt mieru ,jo saprata, ka viņam ir jābūt kaujas gatavībā sevi aizstāvēt, Džons nebija no tiem puišiem kurš būtu gatavs kādam pārgriest rīkli, viņš nodomāja ‘’Es nevēlos nekādas nepatikšanas ,es tikai nācu pēc pārtikas, es nezinu vai esmu gatavs sastapt ienaidnieku’’.Atvērās durvis no telpas kuras nāca troksnis un pēc neilga brīža uz trepēm atskanēja smagi soļi.Tajā brīdī Džonam visa pasaule apgriezās kājām gaisā.
‘’Kaut viņš nenāktu uz šo pusi, kaut viņš uzreiz ietu ārā, es nevēlos asins izliešanu, es ierados tikai pēc pārtikas’’
Džons aiz bailēm un zinkārības lēnām lieca savu ķermeni lai apskatītu, kas izraisīja šos soļus. Viņš ieraudzīja apaļīgu, plikpaurainu liela auguma vīru, kura apaļīgo augumu rotāja ,tīras nesaburzītas drēbes, ap rokām bija apsietas metāla plāksnes kuras ,piegulēja viņa rokas formai un kalpoja kā aizsargs kaujas brīdī.Svešinieks tieši ieskatijās Džonam acīs un abi sastinga skatoties viens uz otra.
– ‘’Tikai mieru, es nēsmu nācis ar kādu cīnīties’’ sacīja svešinieks ,skatīdamies uz Džonu.
‘’Kas tu esi un ko šeit esi pazaudējis?’’ Džons sabijies, dusmīgā balsī atcirta.
-‘’Esmu nekaitīgs un nemeklēju problēmas, es meklēju klaidoņus ,kā tevi lai palīdzētu...’’
‘’Kā palīdzētu? Neviens man nevar palīdzēt, paskaties apkārt, viss ir izpostīts’’Džons pārtrauca svešinieku.
-‘’Es cenšos savākt cilvēku grupu lai aizsargātos no bandām un svešajiem, palīdzība būs abpusēja, jo vairāk mēs turēsimies kopā, jo būs lielāka iespēja izdzīvot, bet izvēle jau ir tikai tavās rokās.’’
‘’Pfff.. ‘’svešie’’- tā tu viņus sauc?’’ Džons iesmīnēja. ‘’Kā tu zini ,ka vari man uzticēties un kā lai es zinu, ka varu uzticēties tev’’
-‘’Paskatoties uz tevi, es redzu tavās acīs bailes, tu nevari man kaitēt, tādus puišeļus kā tevi, es varu piebeigt pāris sekundēs, tu jau nebūsi tas no kā man būtu jābaidas.Tu nevari zināt vai vari man uzticēties, bet viens šeit ārā tu neidzīvosi un tu to labi apzinies’’
Džons nodomāja - viens es šeit neizdzīvotu, tas ir tikai laika jautājums kad man kāds piegriezīs skābekli, vai nu es pievienojos grupai un jūtos aizsargāts vai turpinu dzīvot bailēs un šaubās.Pēc paskata jau arī šis svešinieks neizskatās pēc nekāda briesmoņa un vēlpietam izskatās labi paēdis.
‘’Cik jūs pašlaik esat un kur esat apmetušies?’’ Džons jautāja.
Svešinieks lēnām sperot soļus tuvojās Džonam.
-‘’Mēs pašlaik esam pieci ,dzīvojam ostā uz veca kuģa, vienmēr esam labi paēduši, protam medīt un parūpējamies viens par otru, katram cilvēkam mūsu grupā ir sadalīti darbi, es rūpējos par to lai atrastu tādus kā tevi.’’
Svešinieks jau stāvēja blakus Džonam ,abus vīrus šķīra tikai neliela distance.
‘’Izklausās labi, bet es tomēr nevaru zināt vai tu stāsti man patiesību’’
-‘’Es neko neuzspiežu un necentīšos tev neko iestāstīt, nāc man līdzi un kļūsim par grupu vai arī mēs katrs ejam savu ceļu.’’
Džons nodomāja ,ka viss ko svešinieks stāsta izklausās pēc kārtīgas medus maizes, bet Džons pilnībā nevarēja uzticēties šim svešiniekam un apzinājās, ka viņam var nākties pielietot savu medību nazi, vai savu šauteni, bet viņš pieņēma lēmumu un taisijās riskēt.
‘’Labi ,būsi mani pierunājis, es došos tev līdzi’’Džons apstiprinoši atbildēja un saprata, ka tas ir liels risks, bet iet atpakaļ uz savu mazo namiņu, būtu tas pats ,kas vienkārši atdoties svešajiem.Viņš saprata ,ka pie katras aizdomīgās situācijas grupa būs jāpamet.
