Hmm... Ir pavisam grūti iesākt teikumu, ja tev galvā riņķo pāri desmit gadu atmiņas par notikušo! Varētu jau sākt ar to, ka nedaudz aprakstīšu sevi! Šis ir mans pirmais raksts, spokos esmu vēl pavisam jauniņš, mani sauc Guntars un esmu dzimis 94. gadā. Mana problēma ir pavisam vienkārša (bija), tāda pati, kāda tā tagad ir vairums jauniešiem - Datoratkarība, jeb slimība, vienalga kā to katrs dēvē, h8ters gona h8t! Bet, saprotot, ko tas nodara un tā sekas, tu sāc pārdomāt un pat just dažiem līdzi. Tā gadījās arī ar mani. Es it kā biju nolēmis to mainīt... Tad nu tā, izstāstīšu jums tik īsi un precīzi cik vien iespējams, kas ar mani ir noticis pa 10 gadiem.
Gan jau kāds atceras pirms vairākiem gadiem, kad nebija tādu Iphon'u, N8 un citu touchscreen, vienalga, tādu tehnoloģiju kā tagad. Tad bija vecās Nokia 3310 un citas vecas "klemmes". Pat tur bija tādas spēlītes kā čūskiņa, lidojošā raķete utt... Pat tajā vecumā, es ar šīm spēlēm biju tā aizrāvies, lai gan pats nesapratu un man pat bija vienalga, kas tas tāds ir un ko tas dara. Vienmēr, kad kāds atnāca ciemos vai es devos ciemos prasīju mobilos telefonus, lai tikai varētu tos paspēlēt.
Laiks ritēja, tehnoloģijas attīstījās, manās mājās uzradās tāds brīnums kā Nintendo. Es pat atceros to dienu, kad nospēlēju 2 dienas no vietas, man tad bija aptuveni 8 gadi, varbūt drusku vairāk, bet vienalga, atceros to kā vakardienu. Varēju nospēlēt tādas spēles kā Mario, Tetris, tanciņi, murgs... Cik tagad atceroties visas tās lietas, varu norpast, ka mana māte jutās, kā lai labāk pasaka - sarūgtināta, bet tas nebūs īstais vārds, kas raksturotu viņas neapmierinātību, ka es labāk sēžu mājās un spēlēju šīs "jautrās" spēlēs nekā dodos ārā un esmu ar draugiem.
Tad nu es sāku iet skolā. 1. Klase, Nintendo bija apnicis, tad uzradās PC - personālie (stacionārie) datori. Nezinu kā pareizi saka, bet jūs sapratāt domu. Tad gan manas ģimenes finanses nespēja iegādāties šādu extru, kas bija modē! Līdz 4. klasei es biju biju teicamnieks, mācījos uz 10;9;8 tā retāk. Man ļoti patika zīmēt, dzejot, vienu vārdu sakot, biju radošs. Bet vienalga, lai gan man nebija šī kompjūtera, vienmēr kad aizgāju pie ģimeņu draugiem, man tādu draugu, nu kā jauniešiem nebija, vienmēr uzturējos pieaugušo sabiedrībā. Vienmēr kad gājām, es biju priecīgs, jo viņiem bija tādu datoru un es cauru dienu varēju pie viņiem nosēdēt. Dažreiz pat nobira asara, kad nācās doties mājās! Tad jau es spēru soli 5. klasē, pamatskolā , nu 1.-4. klasei bija Pirmskola jeb sākumskola, tāpēc saku pamatskola. Atzīmes man sākumā bija labas. Negaidīti pienāca mana dzimšanas diena,un uzminiet ko man uzdāvināja. Jaunu, jaudīgu datoru. Es biju tik priecīgs, vienkārši tanī brīdī biju mēms, teicu vecākiem, kā jau vairums teiktu, jūs esat paši labākie vecāki pasaulē, es jūs mīlu utml...! Tad es sāku spēlēt visvisādas spēles, pienāca dienas, kad pat bastoju skolu, sākumā tas nebija nekas īpašs, skolotājai teicu, ka esmu slims un tamlīdzīgas lietas. Atzīmes man samazinājās uz vidējām. 5. klasi vēl beidzu samērā normāli, bet mana ģimene bija pārsteigta par kavētajām stundām un neattaisnotajiem... (sapratāt gan jau, kas man bija..)
Pienāca, mana mūža sliktākais periods (līdz šim). 6. klase, atzīmes kļuva ar vien švakākas. Vienu dien izlēmu, ka neaiziešu šodien uz skolu, neaizgāju... Pienāca nākamā diena, arī neaizgāju... Tā tās dienas turpinājās, līdz sasniedza "amazingly" lielu summu. Nebiju aizgājis uz skolu no aptuveni pie 20+/- dienām, precīzi neatceros. Skolotāja nāca pie manis uz mājām! Es teicu, ka neeju skolā, jo mani tur emocionāli pazemo, tā bija dažas pirmās klases, 5. klasē arī vēl, bet 6. klasē maniem vienaudžiem atkal bija tāds dusmu uzplūdums tieši uz mani, jo Skolotāja viņus esot tā kā "izpratinājusi" , jo domāja, ka tas ir nopietni un, ka viņi ir pie tā vainīgi. Bet nē, tas viss bija tikai un vienīgi dators... Pie manis nāca skolas psihologs, dažreiz man pat bija tāda drosme sadūšoties un pateikt, kāpēc negāju uz skolu, man pat asaras saskrēja acīs, bet es to vienkārši nevarēju pateikt... par nožēlu.
9. klase. Nobumbulēju līdz tai ar četriniekiem un pieciniekiem. Vecāki par mani jau atmeta cerības, tas nebija teikts no viņu mutes, bet to varēja jau noprast! Ak Dievs! : Es teicu, lielie valsts eksāmeni, es neko nezinu. Kā par brīnumu, mans dators bija "noplīsis" , man bija slinkums mācīties, bet beigās es tiešām sadūšojos, lai tiktu uz skatuves izlaiduma dienā, dienā, kad es sasniegšu pakāpienu uz augšu dzīvē! Ilgi domāju, kur iet, nolēmu turpināt mācīties tajā pašā skolā, bet tikai šoreiz vidusskolā! Dators ar laiku man interesēja ar vien mazāk, atceros kā agrākos laikos varēju nosēdēt 5 līdz pat 12 stundas diennaktī, atnākot no skolas, nometu somu un meloju vēcākiem, ka esmu izmācījies...
Tagad es pie datora nosēžu labi ja stundu pusotru maksimālais, ja nu vienīgi man jāuzraksta kāds referāts, projekts vai kāds cits darbs. Esmu atradis arī savu dzīves biedreni ar kuru nodzīvošu tik ilgi cik vien iespējams. Šo rakstu es uzrakstīju arī tāpēc, lai citi līdzīgi cilvēki ar līdzīgām problēmām, saprastu, ka tas dzīvē nav galvenais, iemācies , pabeidz skolu, un tad vari dzīvot, vismaz tā man teica, bet es arī rakstīju, jo man pirms dažiem gadiem ieteica viens ļoti labs cilvēks, lai es kādam pastāstu par savām problēmām, varbūt kāds sniegs ieteikumu, palīdzēs, atbalstīs. Tākā Spoki ir ļoti populāra vietne, nolēmu šeit to uzrakstīt, šī problēma manā dzīvē tagad ir nieks, tikai senas, sliktas atmiņas...
...Dzīvot ir viens, bet izjust tās garšu un baudu ir kas pavisam cits.
