***
Es atrados pilnīgi baltā telpā. Man priekšā atradās kāds cilvēks. Puisis ap gadiemdeviņpadsmit. Viņš bija ģērbies melnā. Arī mati bija melni.
- Sveika, Eimij, - vīrietis pasmaidīja un pienāca tuvāk. Viņa acis bija purpursarkanas.
- Kas tu esi? – jautāju. Man nebija bail, tiki ziņkāre.
- Mani sauc Pīters.
- Un ko tu dari manā sapnī?
- Es atnācu, lai aizvestu tevi prom, - puiša acis iemirdzējās.
- Kur – prom?, - saraucu uzacis.
- Tur, kur tev būs labāk.
- Bet man tepat ir labi, - „kaut kāds trakais...” Nodomāju.
- Esi pārliecināta? Tu taču gribēji prom – šodien, kad Ričards uz tevi sakliedza? Ak, šis Ričijs, - Pīters nopūtās, - tev par viņu vēl daudz kas uzzināms. Un kā ar Tomasu? Viņs tevi pievīla. Tu viņu nemaz nemīli, vai ne? Esi neglābjami iemīlējusies savā labākajā draugā, - viņš iesmējās.
- Beidz! – uzkliedzu.manī viss vārījās. Centos sevi pārliecināt, ka tas ir tikai sapnis. Mana nepatīkamā zemapziņa. Tikai kādēļ zēna veidolā..?
- Eimij, Eimij... Kādēļ tu melo sev? Tu taču melo sev. Tu to saproti, tikai negribi saprast, - Pīters apņēma mani ap pleciem. Nopurināju roku.
- Nāc, es tev palīdzēšu. Aizvedīšu tur, kur tev par to vairāk nebūs jāuztraucas, - viņš saņēma manu plaukstu un ieskatījās man acīs. Tās bija skumjas.
- Eimij, lūdzu. Es negribu būt viens... – puisis lūdzās.
- Pīter, beidz. Šis ir tikai sapnis. Mana nolādētā iztēle, kas neliek man mieru! – papurināju galvu.
- Vai sajūtas sapnī ir tik spilgtas? – viņš pasmīnēja.
- Jā, - ietiepos. Pīters nopūtās.
- Nu labi. Ja jau šis ir sapnis, tu vari nākt man līdzi. Tāpat taču pēc tam pamodīsies, - viņš paraustīja plecus man tik pierastajā veidā. Tā parasti darīja Ričards.
- Nāc, - viņš aiz rokas mani vilka uz durvju pusi. Varu apzvērēt, ka pirms minūtes to tur vēl nebija. Bt šis jau ir tikai sapnis. Durvis atvērās, un mēs iegājām...matemātikas klasē.
***
Nopētīju telpu.
- Pīter, ko tas nīzīmē, - mans skatiens apstājās pie Ričarda, kurš sēdēja savā solā, galvu atbalstījis pret galda malu. Izskatījās, ka viņš guļ, bet es zināju, ka viņš ir nomodā.
- Tas viss notiek šobrīd, kamēr tu guli. Viņš tevi neredz, nedzird un nejūt. – Pīters paskaidroja. Ričards piecēlās no galda un izgāja no klases. Skoju viņam. Puisis izgāja no skolas un gāja uz māju pusi.
- Viņš nepaņēma jaku, - nopūtos, - saaukstēsies.
- Neuztraucies par viņu. Viņam viss būs kārtībā. Vismaz man tā liekas, - pēdējais Pītera teikums mani nedaudz satrauca.
- Kā – tev liekas?
- Nu...To es paskaidrošu vēlāk... – viņš sarauca pieri un novērās, pētot koku galotnes. Šis sapnis man sāka nepatikt... Turināju sekot Ričardam. Viņš iegāja savā mājā un atslīga gultā.
- Kāpēc... – viņš nočukstēja. Ricarda rokas sarāvās dūrēs un viņš nogāza visu, kas atradās uz naktsskapīša. Pusis piecēlās un, niknumā ikliedzies, apgāza arī pašu skapīti. Sarāvos, kas tas ar būkšķi nokrita uz zemes.
- Pīter...Es gribu prom, - izdvesu. Manas rokas trīcēja, - es gribu pamosties...Tagad!
- Eimij, - Pītera balss tonis mani vēl vairāk satrauca. Tā parasti runāja mana mamma, kad kaut kas bija nogājis greizi, - tu to nevari. Tevi nelaidīs atpakaļ. Nekad...
- KO? – iespiedzos, - ko tu ar to gribi teikt? Kā, nelaidīs atpakaļ? Kas un kāpēc?
- Emma, viss nav tik vienkārši. Tu... tu esi komā, - Pītera acis bija skumju pilnas. Šokā blenzu tajās.
- Kad tu nāci mājās, tev uztriecās mašīna. Kāds trakais... Es patrāpījos turpat tuvumā un... Es negribēju, lai tev viss beidzas tā, tādēļ ielauzos tava prātā un nedaudz pamainīju atmiņas, - Puisis šķita satraukts.
