Hei, hei! :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzives-virpulis-8dalas-turpinajums/635880
Es sēdēju un smaidīju. Katalīna skatījās uz mani. Mūsu kluso skatienu brīdi iztraucēja Miranda. Viņa ar ģimeni grasījās braukt mājās. Pamazām visi izklīda, līdz mēs ar Felliko arī izlēmām doties mājās. Lučiano lūkojās kā es velku zābakus. Felliko mamma turēja rokās manu mēteli. Pēc pāris sekundēm es jau biju gatava. Mēs atvadījāmies no Felliko vecākiem, pateicoties par vakaru, gājām prom. Felliko mani turēja aiz rokas, vezdams lejā pa trepēm pie lifta. Kad iekāpām mašīnā Felliko ieslēdza radio un atkal smaidīja.
-Ko tad tu tā smaidi?
-Vienkārši jūtos perfekti! – Felliko palūkojās ārā pa logu un tad uz mani. – Es nemaz nezināju, ka vakars izdosies tik ideāli! Tu ar manu mammu un tēvu sapraties jau pirmajā vakarā.
-Ar Katalīnu jau bijām tikušies, bet ar tavu tēvu Lučiano nē.
-Bet viss izdevās , ne tā? Kā tev vakars?
-Domāju, ka izdevās. Vakars jauks, ģimenisks.
Bijām jau pie mājas. Jutos spēkpilna. Tik jauks vakars mani uzlādēja. Ar Felliko vēl ilgi skatījāmies visādas filmas. Tad, kad viņš jau sāka migt ciet, tad gāju gulēt arī es. Ilgi domāju par visu notikušo un centos atcerēties visu vārdus. Cilvēku bija daudz.
Rīts bija saulains. Nolēmu pagatavot brokastīs kaut ko sarežģītāku. Mīļotais mani atbalstīja. Pa dienu nolēmām iet pastaigāties un vakarā uz kaut kādu pasākumu. Kopš satiku Felliko, man ir ļoti iepaticies iet uz dažādiem pasākumiem, tie jau šķiet , ka ir kļuvuši par ierastu lietu, gluži kā iet uz darbu. Diena paskrēja nemanot. Pastaigāties neaizgājām, visu laiku kārtoju māju, vācu lietas un vispār tik daudz darba bija uzradies.
-Ko tu vilksi mugurā? – Felliko, šķirstīdams žurnālu, jautāja.
-Nezinu, es pat nepadomāju. Ir kādas vēlmes.- es lēnām tuvojos dīvānam, uz kura sēdēja Felliko, un apķēru viņa kaklu, lūkojos viņa avīs un iesēdos klēpī. Smaidīju un gaidīju atbildi. Felliko klusēja. Viņš maigi mani apķēra un strauji noskūpstīja. – Es pats nezinu, varbūt ejam paskatīties? – viņa sejā bija manāms viltīgs smaids. Es lēnām nokāpu no dīvāna, grasījos iet augšā, līdz pie durvīm kāds piezvanīja. Felliko kā meteorīts lidoja atvērt durvis. Tur stāvēja Katalīna. Viņa strauji ieskrēja istabā, nenovilkdama kurpes. Es biju dusmīga, lai gan centos to neizrādīt.
-Kas noticis?-Felliko novilka Katalīnai mēteli.
-Zini, tev jābrauc prom. – Blondās acu skatiens apstājās uz mani.
-Man?! – es šokēta iejaucos.
-Nē, taču! – viņa smiedamās teica – Tev, man mīlulīt! – tagad viņa lūkojās Felliko acīs.-Vari iedot padzerties? – viņa , nesagaidījusi atbildi, novērsās.
Felliko bija pārsteigts. Pasniedza blondajai glāzi sulas. – Uz kurieni? Nekas tāds netika plānots.
-Jā, zinu, taču ir radusies burvīga iespēja. Pēdējā iespēja.-Katalīna turpināja.
-Kā pēdējā?
-Tā. Es gribu aiziet no darba...
-Ko?! –Felliko satrūkās un aizrijās ar sulu. – Kā, bet tu nevari!
-Jā. Es mainu savu profesiju. Varu, līgums beigsies pēc nedēļas. Es tev atradīšu labu menedžeru! – blondā saķēra Felliko roku.
Viņa acīs bija vērojams šoks. Taču viņš centās nebēdāties un apsolīja izveidot viņai atvadu balli, kā arī piekrita doties...
-Pagaidi? Uz mēnesi? Bet kā ar Katalīnu? – es rādīju ar roku uz sievieti, tad klusi teicu – un mani?!
-Tu brauksi man līdzi! – Felliko ielika savas rokas man matos.
-Nē, es nevaru. Priekšnieks aizbrauca komandējumā. Viņš būs atpakaļ tikai pēc mēneša. Es nevaru.
Felliko rokas lēnām izņēma no matiem. Katalīna pārtrauca klusuma brīdi. -Labi, man jāiet, līdz rītam! – Viņa paņēma mēteli, novicināja ar roku un bija prom. Felliko bija sašutis un apsēdās. Vēl pus stundu viņš centās mani pārliecināt, ka man jādodas ar viņu. Es viņam centos iegalvot, ka es esmu vietniece. Es nevaru tā kā viņš paņemt un aizbraukt. Viņš bija kategoriski pret. – Ko tu gribi, es tā nevaru. Tas ir mans darbs. Es tik ilgi esmu strādājusi. Mana alga nav tāda kā tev. Saproti, es jau labprāt, bet tas ir mans pienākums...- es mēģināju nomierināt iekarsušo vīrieti. Taču Felliko negrasījās nomierināties. Viņš pagrūda mani nostāk. –Mēs tad iesim kaut kur šovakar? – es strauji izspļāvu.
-Nē! – Felliko ātri uzvilka kurpes , uzmeta uz pleciem jaku, paķēra mašīnas atslēgas un izskrēja ārā.
-Kur, nu kur tu ej! Nomierinies un nāc atpakaļ, Felliko, Felliko! – es stāvēju durvju ailē un skaļi saucu, taču viņš pat nepagriezās.- Nu gan muļķis! Sāk dusmoties par tādiem sīkumiem! – klusībā pie sevis murmināju. – Pasākums!- es palūkojos pulkstenī. Pēc pāris sekundēm nolēmu, ka iešu viena. Pasākumam taču nav jābalstās tikai uz Felliko! Gāju ģērbties, pulkstenis jau bija pus deviņi. Felliko aizbrauca pirms divām stundām uztraucos un centos viņu sazvanīt, taču viņš bija izslēdzis mobilo. –Neiešu jau lūgties! – iestūmu mobilo somiņā un uzvilku mēteli. Pēc pāris minūtēm jau biju ceļā uz pasākumu. Auto vietu atrast bija nereāli. Kādu gabaliņu sanāca iet līdz hallei. Milzum daudz cilvēku pie ģērbtuvēm, taču mani galanti pavadīja līdz ģērbtuvēm pasākuma vadītāja. Tiku cauri ātri. Bija burvīga atmosfēra , taču pietrūka Felliko. Vēl joprojām mēģināju sazvanīt , bet viņa mobilais bija izslēgts. Iepazinos ar pāris sievietēm, satiku arī savas sen neredzētās draudzenes. Kopā tukšojām jau trešo šampanieša glāzi. –Kur tad Felliko? – viena no bariņa ierunājās. Es klusībā cerēju, ka neviens neatcerēsies.
-Viņš...- es pat nezināju ko teikt - ...ir izbraucis pa darba darīšanām.- ātri kaut ko sagudroju, jo bija bail teikt taisnību.
-Jā, tā jau ir! Nekas. Varbūt aizejam līdz klubam, šeit tā garlaicīgi? –Monika piedāvāja.
-Bet ko ar mašīnu?- es nedroši jautāju.
-Atstāj! –Monika iesaucās un mēs klusiņām izlavījāmies ārā un izsaucām taksi. Tā, piecas skaistules braucām ballēt...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzives-virpulis-9dalas-turpinajums/638380
