Dzīves pagriezieni6

Kārtējais nevīžīgais, ātri uzspiestais skūpsts uz vaiga un diena var atkal sākties. Kārtējā dienas steiga, prasme izdabāt šefam un savaldīt sevi. „Par ko man tas viss?’’ Loreta pukojas pie sevis. Viņa bija lieliska ķirurģe, viņu mīlēja visi. Jā, visi! Sebastians kaut nevīžīgs un pat savdabīgi pretīgs, viņš Loretu dievināja, ne jau kuram katram paveicas ar ‘’ideālu’’ sievu.

Lora nekad nav bijusi dzīves lutināta. Ģimenē viņi bija septiņi bērni, Lora – pastarīte.

Māte bija šuvēja, pelnīja tikai vēdera tiesai, tēvs – nožēlojams alkaholiķis, lupata. Kad Lora bija četrus gadus veca, bija viņas ‘’baisais gads’’. Kādā lietainā rudens dienā, kad tēvs pārnāca naida pilns un pielējies kā cūka, viņš sāka kliegt uz māti, it kā jau Lorai neviens no viņiem nebija īpaši svarīgs, jo gandrīz nekad viņi visi laiku kopā nepavadīja, māte – darbā, tēvs – krogā. Lora visu to nakti nevarēja gulēt, it kā nojauzdama, ka notiks kas nelāgs, visu dienu viņa bija, kā uz adatām. Tēvs lamāja māti, ka visi bērni iznākuši tādi... nekādi, nekam nederīgi. Lorai aiz sāpēm sažņaudzās sirsniņa, pat likās, ka tās varētu būt  pat fiziskas sāpes... Viņai gribējās kliegt uz visu pasauli, viņa tiešām bija nekam nederīga, maza un vārga, neizglītota. Visi bērni auga kā savvaļā, jo nevienam viņi nebija vajadzīgi. Mātei pār vaigiem ritēja asaras, jo kaut kur dziļi sirdī viņa bērnus mīlēja, bet bija noslēgusies sevī dēļ vīra nežēlības katru reizi paskatoties uz savām rētām un zilumiem viņa ļāva vaļu neviltotām naida asarām pret vīru. Viņa ienīda viņu, bet neko pretī tam nevarēja pateikt.. Marianna bija ļoti skaista sieviete, viņa tik bieži lādēja dzīvi, ka iekritusi šī nelieša tīklā. Kad tēvs uz māti,nevis kliedza, bet jau ķērca tā ka, balss krīt ciet, istabā ienāca vecākā meita Kasandra, kuru dēvēja par Saniju, viņa bija septiņpadsmit gadus veca, skaista.  Tēvs ieraugot, ka Sanija ienāk, paķēra krāsns kruķis un metās to noslānīt, jo esot iejaukusies mātes un tēva sarunā. Sanijai jau bija traumas no tēva sitieniem, viņa paspēja izskriet ārā, bet tēvs agresijas pārņemts iegāja atpakaļ istabā, cik vien jaudāja, ņēma un iesita savai sievai. Ar platu smīnu viņš ieraudzījas aiz bailēm trīsošus,satrauktus un ļoti nobijušos, divus mazākos bērnus Loru un Aleksu, viņš ar neviltotu prieku paziņoja: ‘’Skatieties, jūsu māte atslēdzās, es ceru, ka tā palaistuve vairs nekad nepamodīsies!’’ To paziņodams, viņš gāja atpakaļ uz krogu. Lora pieskrēja pie mātes. Viņa kliedz, raudāja un vēlējās kaut tā nebūtu noticis.. Tikai tagad viņa saprat, ka viņa māti ļoti mīl, bet jau ir par vēlu, māte nekad nepamodīsies. Nekad!

Nu viņi bija pavisam vieni, māte – citā pasaulē, tēvu notrieca mašīna, ejot uz krogu. Bērniem neviena cita nebija, viņus pievāca un pabaroja pilsētas vietējais mācītājs, viņam pašam ģimene nebija,bērni pa dienām rotaļājās un lasīja grāmatas, mācītājām bija liela, liela bibliotēka. Tā dienu no dienas, bērni bija piemirsuši notikušo, viņiem likās, ka viņi dzīvo paradīzē. Drīz vien mācītājs iemīlēja bērnus kā savus. Gadi gāja ļoti ātri, tie skrēja, un viņi jau bija kā viena liela ģimene. Bērni izauguši, Lora bija jau desmit gadus veca, lielākie bērni jau bija nodibinājuši paši savas ģimenes. Bērni mācītāju mīļi dēvēja par tētiņu, viņš no laimes kusa, kad izdzirdēja šos saldos vārdus, viņam ļoti mīļi bija Lora un Aleks, viņš ne par ko negribēja, lai tie izaug... Viņš tos dievināja!  Bet nekas nav mūžīgs...