Dzīves pagriezieni II8

Lora auga un sāka veidoties par skaistu jaunkundzi. Meitene bija mantojusi mātes skaistumu, tirkīzzilās acis, lokainos, gaišos matus un bedrītes vaigos. Mācītājs vien nevarēja nopriecāties, skatoties kā aug mazais skuķis. Lora jau bija sasniegusi piecpadsmit gadu vecumu. Meitēns izauga par labu cilvēku, kā mēdza teikt ‘’tētiņš’’. Viņa bija ļoti žēlsirdīga, ļoti izpalīdzīga un mērķtiecīga, viņa jau zināja, ka kļūs par mediķi. Brīvajos brīžos viņa gāja uz vietējo aprūpes centru, lai palīdzētu. Vasarās viņa bija mīļi gaidīta pansionātā, lai aprūpētu vecīšus un vecenītes. Visi viņu ļoti gaidīja, jo kā pansionāta ļaudis mēdza sacīt, ‘’viņa ir kā eņģelis uz zemes virsas!’’

Kādā vakarā, kad viņa devās mājup no pansionāta, viņa ieraudzīja grāvī iekritušu mašīnu. Viņa no sākuma domāja, ka nekas īpašs, bet kāda balss viņu mudināja pieiet klāt. Viņa piegāja. Iekšā bija puisis ar meiteni – bezsamaņā. Lora zināja, ka nedrīkst krist panikā, viņa skrēja uz ciemu saukt palīgus. Kad atgriezās abi tika veiksmīgi izcelti ārā, meitenei nebija nekādu izredžu izdzīvot, puisim vājš pulss. Jāsteidzās!. Lora pieteicās braukt līdzi uz slimnīcu.

Puisis gulēja komā, paldies Dievam, tikai divas dienas. Abas dienas Lora nepacietīgi bija sēdējusi blakus, gaidot kad jauneklis pamodīsies. Kad jaunietis atvēra acis, Lora sajūsmināta pielēca kājās un nespēja vien beigt priecāties.

„Kas noticis? Kāpēc esmu šeit? Kas esi tu? Kur Liāna?” jautāja apmulsušais puisis. Lorai palika nopietna: „Kā tu nokļuvi avārijā?”

 „Es nezinu... Liāna... mēs strīdējāmies. Viņa.. Kur ir viņa?”

 „Viņas nav.” Lora saraustītā balsī atbildēja.

 „Kā nav? Viņa bija man blakus!”šokētais puisis pārjautāja.

 „Tu viņu mīli?” Lora droši pajautāja.

 „Jā..laikam.. kaut gan... Kur ir viņa?”

 „Viņa neizdzīvoja. Viņa jau bija mirusi, kad atradu jūs.”

„Kāpēc?.. Kāpēc? Lai gan mūsu attiecības bija saspringtas, es viņu apjūsmoju, bet viņas attieksme... Es ceru, ka viņai tagad būs daudz labāk, nekā bija ar mani..”

„Jā.. Varbūt tā ir labāk.. Es tev ļaušu atpūsties, parunāsim vēlāk, es aiziešu mājās, pie tevis nosēdēju līdz tu pamodies. Atā, līdz vēlākam un neuztraucies par Liānu, viņai tagad ir daudz labāk!”

„Atā! Cerams.”

Kad Lora aizgāja mājās tētiņš ar Aleksu bija satraukušies, kur Lora palikusi. Lora visu pastāstīja. „Viņš ir.. kā lai pasaka.. viņš mani kaut kā piesaistīja. Es vēlētos iet atpakaļ, kad paēdīšu un nomazgāšos.”

„Labi, meitiņ. Dari tā.”

Lora visu darīja cik vien ātri varēja, lai steigtos atpakaļ pie puiša. Viņa neko par viņu nezin, pat ne vārdu.

Aizelsdamies viņa aizskrēja atpakaļ uz slimnīcu, ieskrējusi puiša palātā, pamanīja, ka puisis sēž un kaut ko raksta.

„Ko tu raksti?”

„Nebiedē mani! Es rakstu dzeju.”

„Piedod! Vai iedosi man to kādreiz izlasīt?”

„Nekad nevienam neesmu devis, bet tu man liecies kaut kā īpaša, ir tāda sajūta it kā tevi pazītu gadiem.”
„Man tāpat. Kāds ir tavs vārds?”

„Martins. Kāds ir tavs? Tavējais noteikti ir pasakaini skaists, tāpat kā tavas acis!”

„Esmu Loreta, paldies!” Lora nosarkusi atbildēja

„Kāpēc tu mani izglābi?”

„Muļķīgs jautājums... Katrs cilvēks tā darītu.”

„Kamēr tu biji prom, bija ienācis ārsts, viņš teica, ka esmu dzimis laimes krekliņā, es būtu aizgājis arī no šīs pasaules, ja tu nebūtu atradusi mani.”
„Kā jūties? Kad tiksi mājās?”

„Ciešami. Mājas? Man nav vairs mājas... Mana māja nodega.. ar visiem vecākiem... Es kādu laiku dzīvoju pie Liānas un viņas vecākiem.” Martins raudulīgā balsī pastāstīja

„Man ļoti žēl, piedod.”
„Ko vairs žēlot, tāda dzīve...”