Čau, spocēni.
Ārā līst lietus, ārdās zibens un visādi citādi daba liek manīt ka šovakar jāpaliek pie pc. Ideāls laiks lai ievietotu kādu stāstiņu.
Atvainojos ja ir kāda drukas kļūda.
Made by me, ceru ka patiks.
enjoy :)
Divi cilvēki. Ceļš. Divi cilvēki, kuri iet pa ceļu. Liekas, ka šis ceļš nekad nebeigsies. Tas ir koku ieskauts. Koki. Koki ir kā atmiņas. Atmiņas, kuras nekad nevar aizmirst. Atmiņas, kuras pavada cilvēku visu mūžu. Šis ceļš ir tik skaists. Tas ir pārklāts ar vieglām smiltīm. Tikpat vieglām, kā smiltis, zem kurām cilvēks atpūšas no visa. Smilšu graudiņi iezaigojas kā mazas mazas asaras. Divi cilvēki, kuri iet pa asarām noklātu ceļu. Tie klusē, bet saprot viens otru. Tie ir sadevušies rokās, un ir viens otram blakus, bet jūtas pavisam sveši. Tos saista kas tāds, ko nevar iznīcināt. Kas tāds, kas ir aizmirsts. Šis aizmirstais brīnums pietrūkst viņiem abiem. Pār mazākā cilvēka vaigu norit asara. Viņš to noslauka un dodas tālāk. Tālāk pa šo asarām noklāto ceļu. Viņš grib pateikt tik daudzus vārdus, bet nevar pateikt pat burtu. Viņam ir bail. Bail, ka šis ceļš kādu dienu beigsies. Viņš tik ilgi ir gājis pa to. Viņš nevēlas pazaudēt neko no tā. Vairākas asaras ir nokritušas uz ceļa. Tās ir pārvērtušās smilšu graudiņos. Graudiņos, kas klāj šo ceļu. Viņš ieķeras otra cilvēka rokā un ar asarām acīs saka, lai tas nekad neatlaiž roku. Lai nepamet viņu. Lielākais cilvēks pagriež galvu, pasmaida un saka, ka viss būs labi. Mazais cilvēks raud. Viņa sirds kliedz. Viņam ir ļoti ļoti bail. Viņš saka lai lielais cilvēks apsola ka nepametīs viņu, bet tas klusē. Mazais cilvēks turpina iet. Turpina iet ar cerību, ka tas nenotiks. Koki, kas iesauj ceļu pamazām pārvēršas. Tie paliek drūmāki. Tie vairs nav tik zaļi kā iepriekš. Mazajam cilvēkam ir sajūta ka kailo koku zari dursta viņa dvēseli. Tie viņu sāpina. Viņš lūdz palīdzību lielajam cilvēkam, bet tas atkal pasmaida un saka, lai mazais cilvēks nepievērš tiem uzmanību. Lai iet tiem garām. Viņš tā nevar. Viņš visu laiku domā par smilšu graudiņiem. Kāds ceļš izskatītos bez tiem? Pa reizei pagadās kāds lielāks graudiņš, un viņš tajā redz sāpes. Viņš tajā redz pagātni. Pagātni, kura viņam neliek mieru. Viņš pasmaida un priecājas, ka nu vairs tas ir tikai smilšu graudiņš. Lielais cilvēks apstājas. Mazais arī. Lielais cilvēks neko neprasot, apskauj mazo. Viņš tam ausī klusi iečukst vārdus: „No visas sirds.” Mazais vairs nevar apvaldīt asaras. Viņš jūtas pasargāts no visa. Viņš ir laimīgs. Tās ir prieka asaras. Viena no tām nokrīt uz ceļa. Tajā vietā uzzied puķe. Tā ir neatkārtojama. Viņš nekad nav redzējis kaut ko tik skaistu. Viņš grib to paņemt līdz, bet Lielais saka, lai atstāj to tur. Mazais paklausa. Viņi atkal sadodas rokās un iet tālāk. Viņi neskatās viens uz otru, bet domā viens par otru. Domā, vai rokas nekad neizslīdēs viena no otras. Viņu priekšā ceļš sadalās uz divām pusēm. Viņi paskatās aiz muguras. Tur ir siena. Tik bieza, ka tai nekādīgi nevar tikt cauri. Brīnums vairs nav aizsniedzams. Tas ir palicis tur. Tālajā bērnībā. Mazais atkal raud. Lielais nokrīt uz ceļiem un mierina mazo. Mazais ir pārsteigts. Viņš to nebija gaidījis. Viņš nebija uz to cerējis. Lielais, gluži kā eņģelis, noliecas pār viņu, un noslauka asaru, kas rit pār mazā cilvēka vaigu. Tā nu viņi abi stāv vietā, kur ceļš šķiras. Mazajam nav spēka. Nav spēka iet. Viņš nokrīt zemē. Viņš ir zaudējis cerību. Viņš ir salauzts. Salauztais cilvēks. Viņš ieskatās lielā cilvēka skumjajās acīs un redz savu atspulgu. Viņam ir kauns. Viņam nevajadzēja izrādīt savas emocijas. Viņš to vairs nedarīs. Viņš paskatās uz priekšu, un saprot, ka tas ir beigu sākums. Viņš to nevēlas. Viņš grib tikt cauri tai biezajai sienai, kura ir aiz viņiem. Viņam bija labi tur. Tur palika visi viņa sapņi. Lielais cilvēks pieceļās un saka, ka ir jāturpina ceļš. Mazais joprojām ir uz zemes. Viņam nav spēka. Viņš saprot, ka vairs nepiecelsies. Viņš paskatās uz lielo cilvēku. Lielais cilvēks uz viņu. Mazais saka: „Es tikai gribēju pateikt, ka mīlu tevi.” Lielā cilvēka skumjajās acīs pārādās asaras. Viņš tik ilgi nebija to dzirdējis. Viņš jau bija aizmirsis, kā šie vārdi skan. Mazais vairs neko neteica, bet lielais saprata visu. Viņš saprata, ka tas ir izmisīgs sauciens pēc palīdzības. Viņš labi pazina mazo cilvēku, un saprata, ka viņš nekad neteiks ka viņam vajag palīdzību. Viņš nav tāds. Viņš darītu visu pats, kāmēr vairs nevarētu. Mazais atkal ierunājās: „Kā tu domā, ko nozīmē šī vieta?” Lielais teica: „Tas nozīmē, ka mums ir jābūt stipriem. Mums šis ceļš atkal ir jāsavieno.” Mazais nolaida galvu. Viņš čukstēja ka viņam nav spēka. Lielais nezināja ko pateikt. Viņš gribēja palīdzēt mazajam, bet nezināja kā lai to dara. Viņš jutās bezpalīdzīgs. Viņš. Lielais cilvēks. Mazais atkal ar lēnu kustību pacēla galvu. „Es zinu, ko šī vieta nozīmē,” viņš teica. „Šī vieta nozīmē to, ka mums ir jāizvēlas viens no ceļiem vai arī jāiet katram pa savu.” Lielais cilvēks nolaida galvu. Viņam nebija ko teikt. Nedaudz apdomājies viņš teica: „Mazais, ko tev nozīmē šis ceļš? Par ko ir šis stāsts?” Mazais cilvēks piecēlās. Viņš piegāja pie lielā, un apķēra to.
Mazais teica: „Šis ceļš man nozīmē visu. Es nekad negribu no tā aiziet. Es nekad negribu šķirties no tevis. Es gribu palikt ar tevi. Par to arī ir šis stāsts. Tas ir stāsts par ceļu. Par dzīves ceļu, pa kuru iet māte un dēls...”
