Dzīve mēdz būt arī gaišos toņos #162

Es ļoti labi zinu, ka biju devusies ilgā "atvaļinājumā", bet tas nenozīmē, ka es neko nerakstīju :) Jūsu uzmanībai sekos garākas nodaļas nekā iepriekš :))))

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-15/766422

*************

Jau ir pagājušas vairākas diennaktis, ko esmu pavadījusi sēžot viesnīcas nummuriņā. Es nevēlos doties nekur laukā un vispār nekur, negribu rādīties cilvēkos. No Dereka nav ne ziņas, ne miņas. Varbūt tā ir pat labāk.

Piecēlos kājās un aizgāju līdz logam, paskatījos laukā un nolēmu ieiet dušā. Aizskalot negatīvo un slikto. Laiks laukā arī nav nekāda dāvana, bet es jau neesmu jubilāre... Tas visu vēl vairāk padara pelēku un drūmu.

Liekas, ka šī mana dzīve, man ir sods par iepriekšējā dzīvē izdarīto. Lai gan man nav ne jausmas, kas es biju iepriekšējā dzīvē un ko pie velna es būtu varējusi sadarīt, bet tas nu pilnīgi noteikti nebija nekas labs.

Domājot par to, kas ir vai, kas nav izdarīts, es nepamanīju kā skrien laiks. Es tikai sēdēju dušas kabīnītē, pievilkusi ceļus pie krūtīm un grimu drūmās domās. Pēdējā laikā es esmu sākusi ļoti daudz domāt un man domas sāk mani nogalināt.

Es nezinu ko lai iesāk, es nezinu kurp man doties, nekur es nejūtos iederīga. Visu laiku jūtot cilvēku skatienus pievērstus man, tieši manai sejai, man negribas nekur vairs iet, negribas neko darīt. Viss ko es gribu ir noslēpties pēc iespējas tālāk no cilvēku ziņkārīgajiem skatieniem.

Es pat nevienam neesmu vajadzīga, neviens mani nemeklē un pat necenšas to darīt. Mana nozušana ir salīdzināma ar kādas problēmas nozušanu. Par vienu problēmu mazāk. Tā lūk.

Beidzot es nolēmu, ka es pārāk ilgi jau atrodos savā numuriņā un ir laiks doties pastaigā, kamēr viesnīcas darbinieki nav padomājuši, ka es te jau sen esmu mirusi. Paķēru pirmos apģērba gabalus, kas pagadījās pa rokai un gāju uz priekšnama pusi pa pusei ģērbdamās un lēkādama un vienas vai abām kājām. Ieskatījos spogulī, bet nepievērsu īpašu vērību tam, ka mans apģērbs izskatās briesmīgi un ir galīgi nesaskanīgs. Kad biju gatava aizslēdzu numuriņu un devos lejā, kur foajē pie izejas durvīm mani apturēja kāds viesnīcas darbinieks un pasniedza man divas aploksnes. Klusi pateicos un devos ārā no viesnīcas. Gāju es tikai uz priekšu, nepievērsdama uzmanību apkārt notiekošajam.

Pēc kādu divdesmit minūšu iešanas es biju nonākusi skaistā parkā ar glītiem, svaigi krāsotiem un lakotiem soliņiem, un rūpīgi sakoptu zālienu. Apsēdos uz soliņa parka nomalē, zem koku zariem, kas kā man likās, mani sargāja. Paņēmu rokās vēstules, cenšoties izlemt, atvērt vai izmest. Skatījos te uz vienu vēstuli, te uz otru. Vēstules bija no manas pagātnes , no kuras es cenšos aizbēgt, bet kura mani turpina vajāt un liek skaidri manīt par tās eksistenci.

Un no kurienes viņiem mana adrese, kā viņi zina, ka es esmu tieši šeit un apmetusies tieši šajā viesnīcā? Sviests kaut kāds…

Labi, tas nav svarīgi. Es nevēlos zināt, kas tur rakstīts. Paspaidīju un pakratīju aploksnes, lai pārliecinātos vai tur gadījumā nav kāda papīra nauda, vai vēl kas.

Vienā aploksnē bija kaut, kas ciets un skanošs. Lēnām atplēsu aploksni un neuzmetusi skatienu vēstulei izņēmu no aploksnes ķēdīti ar skaistu sievieti, vai pareizāk dievieti, kas turēja paceltās rokās tādu kā kuloniņu. – Tā ir māmiņas ķēdīte. – es klusi nočukstēju un apliku to sev ap kaklu.

Pievērsu skatienu vēstulei, kas vēl jo projām gulēja aploksnē. Es nevēlos to lasīt, bet vēlos uzzināt, kāpēc pie manis ir nonākusi ķēdīte.

Mīļā Agnese!

Šeit Tev raksta tavi brāļi. Kā noskaidrojās, māmiņa testamentā Tev ir novēlējusi arī savu ķēdīti, lai Tev pēc viņas nāves nejustos viena un pamesta, tā itkā viņa jau sen būtu zinājusi, ka pēc viņas nāves Tu aizbēgsi no mājām. Mēs ceram, ka Tu kādreiz arī ar mums sazināsies un neaizmirsīsi, ka Tu vienmēr vari atgriezties mājās, pie ģimenes.

Ar mīlestību un laimes vēlējumiem,

Tavi mīlošie brāļi.

P.S. Lai Tev veicas jaunajā dzīvē, māšel!



Pēc vēstules rokrakstiem varēja saprast, ka kādu daļu no visa teksta ir rakstījuši visi brāļi. Tas protams bija mīļi, bet viņi arī bija daļa no pagātnes, no kuras es tieši tagad bēgu.

Atvēru kuloniņu un ieraudzīju visas ģimenes bildi. Bilde bija uzņemta dažas dienas pirms tētis nomira, skaistā dabas parkā ar skaistu ainavu fonā. Noglāstīju tēta un māmiņas sejas un aizlūdzu par viņu mieru Dievu. Pasmaidīju atceroties skaisto un jautro dienu. Pēc tēta nāves viss izmainījās.

Pievērsu skatienu otrajai bildei. Tā bija viena no pēdējām bildēm, kurā es biju kopā ar brāļiem. Bildē brāļi mani horizontāli turēja un rokām, viņi bija sastājušies kā vienmēr, pēc vecumiem.

Vēlreiz pasmaidīju, jo to dienu brāļi un māmiņa veltīja tikai man, lai kaut nedaudz uzmundrinātu, pēc ilga darba bez atpūtas. Tajā dienā viņi pierunāja mani doties uz atrakciju parku, kur mēs lieliski pavadījām laiku kā mazi bērni.

Smaids nodzisa no manām lūpām un es atgriezos realitātē, kur es varbūt nekad nekļūšu laimīga.

Otru vēstuli, tā arī neatvērusi, izmetu miskastē un jau uzsāku ceļu uz viesnīcu, kad man priekšā izleca mani brāļi skaļi saukdami „Pārsteigums!”

Tas tiešām bija pārsteigums un nezinādama ko lai vispār saka es izdvesu tikai „Ko jūs šeit darāt?”

-Mēs? Mēs atbraucām vest tevi pie prāta! - Dāvids līksmi iesaucās un nāca uz manu pusi. Aiz viņa e ieraudzīju Dereku.

-Ko viņš šeit dara? - pajautāju un nesagaidot atbildi, apgriezos uz papēža un metos skriet. Tā jau sāk kļūt par manu ikdienu.

**********

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-17/768959