Dzīve mēdz būt arī gaišos toņos. #133

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-12/763033">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-12/763033

********

Sēdēju ieslēgusies pašā tālākajā tualetes kabīnītē. Ieskatījos telefona displejā un pulkstenis vēstīja, ka ir palikusi vēl pusstunda, līdz sāksies iekāpšana lidmašīnā. Es negribēju vēl doties laukā no tualetes, jo nevēlējos satikt Sandiju.

-Tu tiešām zini, ka viņa ir te? Te neviena nav! Viņa noteikti jau ir, kaut kur tālu prom. - runātāja bija Baiba. To es zinu par visiem simts procentiem. - Sandij, viņa nav tik stulba, lai uzķertos uz tavām slimajām pasakām! Man vienalga! Es nepiedalos! - tagad viņa bija dusmīga un runāja ar Sandiju. Man vajadzēja iedomāties, ka viņam ir, kaut kas aiz ādas.

Nogaidīju līdz kamēr viņa aizgāja un devos laukā no tualetes. Bija sākusies iekāpšana tieši lidmašīnā ar kuru es grasījos lidot. Pieskrēju pie rindas un gaidīju, kad pienāks mana kārta uzrādīt biļeti un dokumentus, lai varētu kāpt iekšā lidmašīnā. Mīņājos uz vietas un lūdzos, lai rinda ātrāk sarūk, un es tiktu lidmašīnā bez starpgadījumiem.

Veros laukā pa lidmašīnas logu. Visapkārt plešas baltas mākoņu segas. Lai gan vairāk izskatās pēc mākoņu paklājiem.

Skaisti.

Es pa tiesi priecājos par savu lēmumu doties prom. Ne tikai tāpēc, ka būšu prom no nodevīgiem cilvēkiem, bet arī tāpēc, ka varēšu aplūkot skaistākās citu valstu vietas un beidzot justies brīva un drošībā. Man vairāk nebūs jāuztraucas par cilvēkiem, kuri skatoties acīs izturas kā draugi, bet stāvot aiz muguras ir gatavi iedurt tev dunci mugurā, lai iegūtu labumu sev....

Aizvēru acis, sev piekodinādama, ka tikai uz kādu minūti, nu labi, divām. Atvēru acis, jo kāds mani bakstīja. Paskatījos un labo pusi.

-Mostieties, mēs esam jau lidostā, drīz sāksies izkāpšana! - kāda gados veca kundzīte, mani pamodināja un smaidīdama mani pabrīdināja.

-Liels paldies! - pasmaidīju kundzītei savu vislabāko smaidu, lai gan, man nemaz nesanāk smaidīt skaisti. Pavēros laukā pa logu, lidmašīna jau bija izlaidusi šasijas un nolaidusies uz skrejceļa. Tagad mēs vienkārši braucām pie "vārtiem", pa kuriem es arī izkāpšu no lidmašīnas. Man bija tikai viena soma, tāpēc, man nebūs jāpavada laiks, gaidot kamēr es varēšu saņemt savu bagāžu. Man atlika piecelties un paņemt savu somu, no bagāžas skapīša, virs manas galvas.

Lidosta ir milzīga, bet tomēr, te ir tik neiedomājami daudz cilvēku, ka jāsāk uzmanīties, lai kāds neizrauj manu somu no rokām. Galu galā tur ir daudz un dažādi svarīgi dokumenti. Ieķēros ciešāk somas siksnā un pievilku to sev tuvāk.

Uz brīdi apstājos, lai palūkotos apkārt, kur īsti ir izejas durvis. Pamanījusi tās spraucos cauri cilvēku pūlim, lai varētu tikt laukā no lidostas un braukt kaut kur.... Tikai es nezinu kur.

Lūkojos apkārt ar skatienu meklējot kādu taksi, kurš mani aizvedīs līdz viesnīcai.Pamanīju taksi, kurš nu pat kā piebrauca un no tā kāpa laukā cilvēki. Paātrināju gaitu līdz skriešanai un ātri vien nonācu līdz taksim. Par laimi, to neviens vēl nebija "nočiepis" man acu priekšā.

Sniedzos, lai atvērtu durvis, bet tās tika atvērtas ātrāk, nekā es paspēju tās aizsniegt. Paskatījos uz roku un tad uz tās īpašnieku. Melnādains vīrietis ar platu smaidu un baltiem zobiem. Tā, ka pat acis žilbst.

-Jums uz kurieni jaunkundz? - viņam varētu būt ap divdesmit septiņiem gadiem. Šokolādes brūnās acis lūkojās manās, it kā censtos nolasīt, kaut ko no tām.

-Uz kādu viesnīcu. Tikko ierados, tāpēc šeit neko nezinu. - smaidīdama atbildēju uz jautājumu.

-Kāpiet iekšā! Palīdzēšu, jums tikt līdz elegantai un ne pārāk dārgai viesnīcai. - es iekāpu mašīnā, vīrietis aiz manis aiztaisīja durvis, bet pats iekāpa mašīnā priekšā, blakus vadītājam. Viņš veikli kaut ko nomurmināja un mašīna uzsāka braucienu. Mani pat neinteresē uz kādu viesnīcu mēs braucam, skats otrpus logam mani ir pārņēmis.

-Kā jūs sauc jaunkundz? - vīrietis pēkšņi iejautājās atraudams mani no apkārtnes vērošanas.

-Agnese. - vienkārši atbildēju un pievērsos atkal apkārtnei.

-Prieks iepazīties Agnese. Mani sauc Dereks. Drīz būsim klāt. - Dereks skatījās uz mani un smaidīja, tikai es nespēju saprast, kāpēc.

-Man arī prieks. - paskatījos uz vīrieti un uzsmaidīju viņam.

Ēkas šeit ir tik milzīgas. Ne velti tos sauc par debesskrāpjiem...

*********

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-14/764555">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-14/764555