49. nodaļa
Gāju atvērt durvis un tur stāvēja Džons.
- Ko tev vajag? – skarbi jautāju, centos neizrādīt savu vājumu, bet bija tāda sajūta, ka es tulīt sabrukšu.
- Es atnācu pārbaudīt vai ar tevi viss kārtībā. – viņš teica. Tieši tad pie mums piegāja Filips.
- Kā redzi, ar mani viss ir labi. – tik pat vēsā tonī atteicu un paskatījos uz Filipu.
- Filip? Ko tu šeit dari? – Džons izbrīnīts jautāja.
- Kāda sagadīšanās, es arī atnācu pārbaudīt kā jūtas Greisa. – viņš atteica un aplika savu roku man ap gurniem. Pasmaidīju, kaut vai viss, ko šobrīd gribēju darīt bija, kliegt un raudāt.
- Labi, tad es jums netraucēšu... – Džons noteica un es manīju viņa acīs skumjas. Ko? Skumjas? Es nesaprotu, kāpēc? Ja jau viņš man meloja, viņš mani krāpa.
- Jā, netrucē. – atteicu un taisīju durvis ciet, bet Džons tās aizturēja.
- Ā, man vajadzēja ar tevi parunāt, Greisa. – Džons teica.
- Tu nererdzi, ka es esmu aizņemta? Turklāt es nevēlos tevī klausīties, tev tāpat nav ko man teikt. Tev jau bija viena iespēja visu paskaidrot. – noteicu un vēru durvis ciet, bet Džons tās atkal apturēja. – Ko tu vēl no manis gribi? – dusmīgi jautāju.
- Parunāt. – Džons teica un skatījās manī ar lūdzošām acīm.
- Es tulīt. – teicu Filipam, izstūmu Džonu no dzīvokļa un pati arī izgāju, un aiztaisīju durvis. – ko tu gribi? – jautāju Džonam, kad biju aizvērusi durvis.
- Es gribēju paskaidrot... – vinsiesāka.
- Paskaidrot kāpēc tu man nepateici, ka tev ir līgava? – jautāju.
- Nē, man nav līgavas. – viņš atteica.
- Ir! Nemelo man! – iesaucos.
- Es nemeloju! – viņš teica. – Vienīgais par ko es sameloju bija tas, ka es pateicu, ka man neviena nebija, kad mēs bijām šķirti. – viņš teica.
- Un kāpēc tu to nevarēji pateikt? – jautāju.
- Es negribēju... lai tu zini. Viņa arī strādā pie Logana. Mēs satikāmies tikai divus vai trīs mēnešus. Viņa gribēja precēties, bet es pat viņai nepiedāvāju. Viņa visiem stāstīja, ka mēs esam saderinājušies, pat darbā visiem iztāstīja, un pati sev nopirka gredzenu un teica, ka es viņai to uzdāvināju. Man tas nepatika, tāpēc es viņu pametu, bet viņa negribēja ar to samierināties. Bieži nāca pie manis, lūdza piedošanu, bet es viņai nepiedevu. Pateicu, ka man jau ir meitene un, ka viņa mani gaida, bet līdz šom viņa nav samierinājusies ar to. – viņš tik ļoti ātri stāstīja, ka es knapi varēju izsekot līdzi.
- Kāpēc, lai es tev ticētu? – jautāju. – ja jau tu man vienreiz jau sameloji, kā es varu zināt, ka šoreiz tu man nemelo? –
- Es ceru, ka tu man tici. – viņš teica un skatījās man acīs.
- Bet kāpēc tu man nevarēji to izstātīt tad, kad es tev devu iespēju? – jautāju.
- Redzi, tu man iedevi arī otru iespēju, tu manī klausījies. – vinš pasmaidīja.
- Es atkārtoju: kāpēc tu man neizstāstīji tad, kad es tev devu pirmo iespēju? – jautāju.
- Tāpēc ka es domāju, ka tu man neticēsi. – viņš teica.
- Bet kāpēc tad tu nāc man stāstīt to tagad? – aizsvilos, jo man apnika, ka viņa rīcībās nekur nav loģikas.
- Es ilgojos pēc tevis. – vinš teica.
- Un tu domā, ka es arī? – jautāju.
- Izskatās, ka nē. – vinš teica un nolaida skatienu. – Tev ar viņu viss nopietni? –
- Tur nekā nav.- atteicu, jo pamanīju, ka viņš tiešām ir bēdīgs.
- Nekā? – viņš pacēla skatienu. – Vienkārši zinu, ka tu viņam patīc. Vēl joprojām. –
- Zinu. – nopūtos.
- Tad es drīkstu ienākt pie tevis? – viņš jautāja.
- Labi, nāc. – atteicu un atvēru durvis. – Bet tas nenozīmē, ka tev viss ir piedots. – noteicu.
- Labi. – viņš smaidīja.
