45. nodaļa
- Tu nevarēji aizmigt šonakt? – Džons jautāja.
- Jā, kā tu zini? – vaicāju.
- Es pa nakti modos visu laiku. – viņš atteica.
- Skaidrs. Ceru, ka es tevi nepamodināju. – teicu.
- Nē, tāpat man jau jāceļās. – Džons atteica, ieskatoties pulkstenī.
- Tev uz darbu? – jautāju.
- Jā... – Džons smagi nopūtās.
- Ko mēs darīsim tālak? – jautāju. – Atkal tu mani ignorēsi trīs gadus? –
- Es tevi neignorēju. Tu pat iedomāties nevari kā es gribēju tev piezvanīt, bet Logans kontrolēja katru manu soli. Vinš man neļāva to darīt. Bet es pie viņa vairs nestrādāju. – vinš teica.
- Ko? Kopš kura laika? – vaicāju.
- jau mēnesi. – Džons atteica un noalida skatienu.
- Un tu man tikai vakar piezvanīji? – vīlusies jautāju.
- Kā es varēju zināt vai tu gaidīji manu zvanu, vai nē? Es ļoti ilgu laiku mēģināju saņemties. Es gribēju jau aizvakar zvanīt, bet tad saprtu, ka pie tevis tur daudz cilvēku... es negribēju traucēt. – viņš teica.
- Tu varēji sen piezvanīt. Es vismaz mēnesi nemocītos ar sāpēm... – ar asarām acīs, teicu.
- Es jau domāju, ka tu mani vairs negaidi, ka tu esi laimīga ar citu vīrieti... – viņš nomurmināja.
- Nekas, galvenais, ka tu esi šeit... ka tu esi ar mani. – vārgi pasmaidot, atbildēju. Džons noglāstīja manu vaigu un maigi noskūpstīja mani uz lūpām. – Džon? –
- M? – vinš ieskatījās man acīs.
- Pa šiem trim gadiem tev bija citas meitenes? – nedroši jautāju. Džons noraidoši pakratīja galvu.
- Un tev? – viņš jautāja.
- Nē. – attecu un noskūpstīju Džonu.
- Greisa... – Džons ņurdēja. – Man jāiet uz darbu. –
- Labi, ej. – negribīgi palaidu viņu vaļā. Džons saģērbās un aizgāja uz virtuvi. Es uzvilku vienu no Dožna kreklien un arī gāju uz virtuvi. Viņš ātri paēda un gāja prom. Izlēmu sakārtot viņa diezgan nekārtīgo dzīvokli, sāku ar viņa guļamistabu, kad biju jau gandrīz sakārtojusi guļamistabu, man iezvanījās telefons.
- Jā, Markuss? – paceļot klausuli, teicu.
- Es jūs nepamodināju? – Markuss jautāja.
- Nē, Džons aizgāja uz darbu, bet es jau sen pamodods.- atteicu.
- Nu labi, kad būsi mājās? – viņš jautāja.
- Tu ko visu nakti biji manā dzīvoklī? – šokēta jautāju.
- Jā, es jau domāju, ka tu atgriezīsies vakar vakarā. – viņš teica.
- Nē, es šeit vēl pabūšu mazliet. – atteicu.
- Nu labi, tad es tevi gaidīšu. –
- Nē, negaidi. Ej pie Aleksas. – atteicu un noliku klausuli. Sakārtoju virtuvi. Sadzirdēju zvanu pie durvīm. Lēnām gāju tās atvērt. Manā priekšā parādījās jauna meitene. Var redzēt, ka viņa mīl sevi. Blondi mati, sakrāsotas acis un lūpas.
- Džons ir mājās? – Meitene jautāja.
- Nē, viņš aizgāja. Kas jūs viņam būtu? – pieklājīgi jautaju.
- Es esmu viņa līgava. – meitene atteica.
