44. nodaļa
Džons lēnām nāca uz manu pusi.
- Sveika, Greisa. – Džons teica, atkal tajā ledainajā balsī.
- Sveiks, Džon. – mierīgi atbildēju, bet iekšēji es gribēju kliegt un krist ceļos, un raudāt. Lēnām acīs sariesās asaras.
- Greisa, es tā noilgojos... – Džons teica.
- Es arī. – knapi izmocīju šos vārdus, jo kaklā parādījās kamols. Pār vaigu noritēja viena asara.
- Emm... Greisa? Es tevi gaidīšu tavā dzīvoklī. – Markuss iestarpināja un aizgāja. Džons piegāja pie manis klāt un noslaucīja manu asaru. Bet tad strauji mani pievilka sev klāt un cieši apskāva. Asaras vairs nekontrolēju, tās tecēja viena aiz otras. Tad Džons mani palaida un noskūpstīja. Ļāvos viņam darīt ar sevi visu.
- Bracum pie manis. – Džons, mani palaižot, teica. Pamāju ar galvu sakot jā. Iekāpām viņa mašīnā. Visu ceļu klusējām, viņš turēja manu roku. Viņš atgriezās. Pie manis.
- Kāpēc tu atbrauci pie manis? – jautāju.
- Es tevi mīlu, Greisa. – Džons ieskatījās man acīs, bet tad noversās un skatījās uz ceļu. Kādu laiku klusēju.
- Es arī tevi mīlu. – noteicu un pieglaudos viņam tuvāk. Mašīna apstājās un mēs izkāpām ārā. Mēs atradāmies pie kaut kādas deviņstāvu mājas, no ārpuses diezgan skaista. Džons mani veda iekšā. Ar liftu braucām uz septīto stāvu, izkāpām un Džons atslēdza durvis.
- Tas ir tavs dzīvoklis? – vaicāju, kad iegājām iekšā.
- Jā. Logans labi maksā. – Džons atteica. – Varbūt vēlies kaut ko? –
- Nē, paldies. – atteicu. Džons piegāja man klāt un aizlika aiz auss vienu matu šķipsnu.
- Tu esi ļoti skaista. – viņš teica un es novērsu skatienu no viņa acīm. Vinš mani noskūpstīja un mēs virzījāmies guļamistabas virzienā. Drīz mūsu drēbes atradās kaut kur uz zemes, bet mēs baudījām viens otru.
***
Jau ilgu laiku nevaru aizmigt. Ir jau četri rītā. Visu laiku moka doma: Vai viņam bija sievietes, kamēr mēs nebijām kopā? Centos par to nedomāt. Gan jau, ka bija, jo mēs nebijām kopā, tas ir normāli, bet kaut kas man nelika mieru.
