stāsts "Dzīve iet uz priekšu" ir atgriezies! lūdzu, lasiet un vērtējiet! :)
40. nodaļa
- Celies, saulīt. – Dzirdēju Markusa jauko balsi sev pie auss. Atvēru acis. Sapratu, ka atrodos savā istabā.
- Kā es te nokļuvu? – jautāju, jo atcerējos, ka vakar es aizmigu viesistabā uz dīvāna kamēr visi ballējās manā dzimšanas dienā.
- Es tevi šurp atnesu. – Markuss atteica.
- Kur visi ciemiņi? –
- Aizbrauca mājās. –
- Mamma kur? –
- Mājās. –
- Neviena nav? –
- es esmu. – Markuss pasmaidīja.
- Tu vienmēr un visur esi. – klusi iesmējos.
- Man arī jābūt visur, kur esi tu. – Markuss, ar smaidu sejā, teica.
- Ko jūs darījāt kamēr es gulēju? –
- Neilgi pēc tā, kad tu aizmigi, es visus aizdzinu prom. Bet Neitans un Filips negribēja iet prom. –
- un kā tu viņus aizdzini? –
- viņi paši aizgāja, kad pateicu, ka tu esi ļoti nogurusi. –
- Paldies. –
- Nav par ko. – Markuss atteica un izkāpa no manas gultas.
- Tu visu nakti gulēji manā gultā? – iejautājos un pieslējos sēdus.
- Jā, un kas? – viņš iejautājās. Sajutu, ka man paliek auksti, kad paskatījos uz savu ķermeni, sapratu, ka esmu tikai apakšveļā.
- Kāpēc es esmu plika? – sašutusi jautāju un apsedzos ar segu.
- Jo es tevi izģērbu. – viņš mierīgi atteica.
- Kāpēc tu mani izģērbi? – mazliet dusmīga jautāju.
- Jo es saprotu, ka tev tajās neērtajās drēbēs nebūtīpaši patīkami gulēt. – viņš skaidroja. – Pfff, jūs sievietes esat tik smieklīgas! Apakšveļā negribat rādīties, bet domājat, ka peldkostīms nav viens un tas pats? – Markuss iesmējās. Skaļi nopūtos un izlīdu no gultas. Sapratu, ka viņa priekšā man nav ko kaunēties, tāpēc piegāju pie sava skapja un centos atrast savas ērtās treniņbikses. Jutu, ka Markuss mani vēro, bet kad pagriezos preti viņu, viņš manas drēbes locīja akurātā kaudzītē. Ātri uzvilku savas atrastās bikses un paķēru pirmo krekliņu, kas pagadījās pa rokai. Izgāju no savas istabas un gāju uz virtuvi.
- Be kāpēc tu šeit paliki? – iedomājos to pajautāt tikai tad, kad jau atrados virtuvē.
- Es kā draugs domāju, ka man par tevi jāparūpējas. – Markuss, ienākot virtuvē, atteica.
- Skaidrs. – atteicu un no plaukta izvilku savu iemīļoto krūzi ar rozēm. Uzliku vārīties ūdeni un apsēdos pie galda un gaidīju, kad tas uzvārīsies. Tas laiks vilkās mūžīgi līdz brīdim, kad notinkšķēja tējkanna, liekot saprast, ka tēja ir gatava.
