local-stats-pixel

Dzīve iet uz priekšu 29. nodaļa3

lūk ir arī nākamā, paldies liels tiem, kas lasa un novērtē. un ceru, ka patiks. Es jūs lūdzu, vērtējiet. paldies jau iepriekš :)

29. nodaļa

- p...piedod... – Džons stāvēja durvju ailē un knapi varēja kaut ko pateikt. Ātri paņēmu no gultas pledu un aizsedzu to, kas palika kails.

- Varēji pieklauvēt.- īgni atteicu. Ātri uzrāvu kājās ērtas trenniņbikses. Apsēdos gultā. Džons iekārtojās uz dīvāna. Atkal sākām runāt.

- Tev ir ļoti foršs vectēvs. – Džons ietecās. Pasmaidīju.

- Jā, es zinu. Un vecmamma ir tāda pati. – teicu.

- Kas viņai notika? –

- Es nezinu, bet rīt uzzināsim. –

- Tev vispār ir forša ģimene. – Džons bēdīgi teica.

- Jā...-

- Mans tēvs ir nodevējs, vecvecāki no kaut kādas mafijas, pat bail domāt kas ir mana mamma. –

- Džon, mēs nevaram izvēlēties sev ģimeni. Viņa ir tāda kāda ir. Un mēs neko ar to nevaram padarīt. Bet tev esam mēs, tavi draugi. – noteicu piecļoties kājās. Piegāju pie dīvāna un apsēdos. Džons bēdīgi pasmaidīja.

- Cik labi, ka man ir tik labi draugi. –

Samīļoju Džonu. Kad atrāvāmis viens no otra, Džons mani noskūpstīja. Atbildēju skūpstam. Džons nesa mani uz gultu. Viņš mani noguldīja uz gultas un atsāka mani skūpstīt. Man bija bail no viena: ko mamma teiks, kad nāks mūs modināt no rīta?

***

Pamodos no tā, ka kāds man viegli kutināja muguru. Atvēru acis. Man blakus gulēja Džons. Viņš smaidīja.

- Labrīt, skaitstule. – Džons smaidīgs teica un nobučoja manu deguna galu.

- Mūs neviens nenāca modināt? – jautāju pieceļoties sēdus.

-Nē.-

- Cik pulkstens? –

- Pus astoņi. –

- Tik agrs? –

- Jā, es pamodos jau septiņos, bet negribēju tevi modināt, tāpēc skatījos kā tu guli. –

Smaidīju. Džons liecās pie manām lūpām, lai saņemtu rīta buču. Iesmējos un liecos tuvāk viņam. Apviju rokas viņam ap kaklu. Tajā brīdī atvērās istabas durvis.

- Celieties!! – vectēvs jautrā balsī teica, bet tad ieraudzīja mūs. – Atvainojiet. –

Vectēvs apgirezās un gāja prom. Ups!

- em... ko mums tagad darīt? – Džons sktījās uz mani.

- Celties! –

- Ā, jā. – Džons iesmājās.

Sāku lēnām ģērbties.Džons darīja to pašu. Kad bijām gatavi, kopā gājām uz virtuvi. Kad iegājām iekša. Visi klusēja, tikai skatījās virsū. Mani tas aizkaitināja un es dusmīga iesaucos:

- Jā! Mēs ar Džonu esam kopā! –

Mamma uzreiz metās man virsū.

- Beidzot!!! – Mamma priecīgi iesaucās un apskāva mani.

- Es tev teicu, ka tev viņš patīk! – Markuss ar smaidu sejā teica. Laimigs, ka atkal viņam taisnība. Citreiz sāk likties, ka viss ko viņš saka, piepildās.

Visi paēda un savācāmies, lai brauktu uz slimnīcu pie vecmammas. Iekāpām mašīnā un sākām braukt. Mamma sēdēja pie stūres, vectēvs sēdēja priekšā. Es sēdēju pa vidu Markusam un Džonam. Tagad man bija izvēle uz kura pleca man aizmigt, jo līdz pilsētai bija jābrauc vairāk kā stunda un man vēl nāca miegs. Noliku galvu uz Džona pleca. Viņš aplika man ap pleciem roku un es lēnām iemigu. Pamodos no tā, ka kāds pārāk skaļi runāja. Jutu, ka mašīna apstājas. Atvēru acis. Un ieraudzīju pazīstamu mašīnu sadragātu mētājamies ceļa malā. Mašīna kūpēja. Centos atsukt atmiņā, kam ir tā mašīna. Pēkšņi es atcerējos. Džons metās ārā no mašīnas.

94 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

 nextttttttttt

2 0 atbildēt