Dzīve ar agorafobiju.29
160
0
No kurienes nāks naids pret sabiedrību? No neveiksmēm pagātnē. No kurienes nāk tās neveiksmes? No citu cilvēku nesapratnes, aizvainojumiem, nosodījuma, izmantošanas, meliem.. es varētu turpināt mūžīgi. Šajā rakstā pats sev mēģināšu izskaidrot, kā var rasties agorafobija un kas tā tāda ir.
Agorafobija tulkojas kā bailes no tirgus, bet reāli ne jau no dārzeņu tirgus vai tirgus plačiem, tā drīzāk ir bailes no iziešanas ārā, no iešanas ļoti tālu (it īpaši vienam), no iešanas garām cilvēkiem. Man pašai agorafobija neizpaužas pilnībā - jo ja esmu priecīga, eju kā gribu, kur gribu. Bet dažreiz notiek tas, par ko sevi gribas ienīst, jo tas ir garīgais kauna traips, furunkulis, kurš vairojas tavās smadzenēs. Iedomāsimies situāciju - saģērbies, esi tīrs, tūlīt iesi uz veikalu vai pie ārsta. Tiec līdz durvīm un tevi piemeklē ķermeņa trīce, svīšana, nervozititāte vārdu sakot. Smieklīgi - kas tas par lohu, kas pats no savas mājas iziet nevar? Bet šo laikam nebūs interesanti lasīt skolas populārajiem idiotiem, vai tusētājiem, viņiem laikam šādas fobijas nav taču.. Labi, tālāk. Agorafobija reāli izpaužas tieši tā, kā jau es aprakstīju - tūlīt iesi ārā, bet baidies, ka citi tevi vērtēs, kā viņi skatīsies - bailes no kritikas. Bet tas nav tas ļaunākais -
Reklāma
ļaunākais ir šis, ka lai kā tu censtos savākties, tu nevari paiet - tīri fiziski. Kājas ļurgājas (netur tavu ķermeni kā vajag) un vēl ejot tālu ceļa gabalu, it sevišķi pretīgi dienā ir tas, ka tu ej un tad paliec viens pats ar savām stulbajām domām, tu domā - nu kur tu nes savu ķermeni, jau tā esi noguris no tā visa.. Nesabiedriskums ir cēlonis un nesabiedriskums ir rezultāts - ja tev riebjas cilvēki, nu tad tev viņi riebjas..
Par riebšanos - ejot pa bruģi, man liekas, ka visi iet par lēnu, kāpēc viņi skatās uz mani, jā, es jau pats visus izaicinu. Ārprāts kaut kāds, bet es savādāk nevaru. Un galvenais, ka tas notiek automātiski - ej un ej, un bezjēdzīgi, tikt uz vajadzīgo vietu, bet gājienam nav jēgas, tas liekas bezgalīgs. varbūt man ārā vienkārši galva paliek tukša, jo strādājot viss ir labi, bet tā staigājot bezjēgā, es pārvēršos, nejūtos ērti, gribas visus apslaktēt, tāpēc izolējos prom, no cilvēkiem.
Ziniet vēl to pretīgo sajūtu, kad iet garām bars un smejas, tad liekas, ka smejas par tevi, bet tu jau nezini, jo tu viņus nepazīsti, kāda starpība, stampā tik tālāk vai ej dirst!
Reklāma
Labi, ka šī fobija izpaužas reti, jo tā es savācos un viss ir ideāli, tikai vieta, kur es dzīvoju - es tak esmu sastrīdējies ar, paskaitīsim, vidusskola, pamatskola, viena cita skola - daudzi cilvēki, neskaitot čigānus un citus kretīnus, kururs es nepazīstu. Puspilsētele mani vienkārši tracina. Un ak tad man ir izvēle, aizvākties, man neviens neriebsies, es nevienu netracināšu ar savu iešanu, bet tas nenotiks vēl vismaz dažus mēnešus..
Tāpēc es nododos nemitīgai mājas vandīšanai un kārtošanai, gleznošanai (akvarelis man arī riebjas, fāktārdi, ir vēl 1000000 lietas, kas man riebjas, ko es redzu, bet..).. bet.. un tā es dzīvoju savu dzīvi, bet nevienam ļaunumu nedaru, nesitu nevienu, kaut gan vēlme nodurt katru, kurš trāpās manā redzeslokā man bija arī šodien. Es arī negribu būt kaut kāds Kolumbains vidusskolas kretīns kurš slaktē visus bezjēgā, bet ir tādi tārpi, kuru eksistencei es neredzu jēgu, visus, kuri izņirgājās par manu izskatu - eu dā, es biju nenormāls kroplis, matus mazgāju katru dienu un tie taukojās katru dienu, bet kāda starpība - tagad es saredzu dzīvei jēgu, sajēdzu kā ģērbties un jā, man patīk, ka vecās kraķes no manis nobīstas ha hah haaa :D
Un.. šatafakapā, tāda ir tā manas dzīves sliktā daļa - bailes. Man patīk staigāt naktī, viss tukšs, liekas pilsēta pieder man vienam, bet izej dienas gaismā, viss notiek, kaķi vairojas un tu skaties uz to visu nodomājot, ka zeme nu gan ir apsēsta..
Reklāma
Nobeigumam laikam teikšu - ja jūs redzat cilvēkus, kas no kaut kā baidās un kuriem viss riebjas, tad tas kaut kad ir aizsācies, neviens nevar tā sēdēt un izdomāt - viss, es tagad visu ienīdīšu, bet ja nekas no tā nav labojams, atliek pārcelties uz citu valsti. The end.
ā, ja nu galīgi kaut kas rakstā riebjas, uzrakstiet, izdzēsīšu, jo man šis raksts arī riebjas :D virtuālajā vidē visi ir varoņi, nu dzīvē es neesmu varonis, bet esmu drošs un vispār kā mierīgs, tā dusmīgs cilvēks, bet kad šī fobija mani piemeklē, tad es sev riebjos un visi citi arī un dīvaini, bet es to izārstēt laikam nemaz negribu.. vienīgais, ka es citiem reāli pāri nedaru. tas ir labi.
