local-stats-pixel

Dzīve aiz maskas [25]6

96 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-24/814091

Šokā mans ķermenis bija sastindzis. Kas pie velna notika? Kādēļ viņš mani skūpstīja? Es viņam patīku? Ko? Vai viņš bija pēdējo sava prāta gabaliņu pazaudējis?!

Puiša mēle sāka mēģināt ielauzties starp manām lūpām, kad nespēdama vairs to izturēt ar ceļgalu kārtīgi uzšāvu pa vīrieša kājstarpi, kā tēvs bija man bērnībā mācījis. Vienaudzis sāpēs atkāpās un saliecies turēja savus dārgumus.

- Ko pie velna tu dari?! Galīgi jau prātu esi pazaudējis?! - dusmās kliedzu.

Pēkšņs adrenalīna uzplūdums bija pārņēmis manu ķermeni. Mana sirds dauzījās kā negudra, ķermenis trīcēja no šoka un seja bija pārvērtusies koši sarkanā nokrāsā. Ar visu savu iespējamo spēku slaucīju savas lūpas it kā mēģinot no tām notīrīt pretīgu indi.

Izskatījās, ka puisim ar manu sitienu nebija pieticis un viņš mokās piecēlies tuvojās man no jauna klāt. Grasījos jau bliezt no jauna, kad puiša roka bija satverta un izgriezta uz otru pusi, ka nu viņš stāvēja pret mani ar sānu.

- Au, au, au! - Krists sāpēs iekliedzās.

- Netuvojies viņai, - dzirdēju rūcošu balsi un pārsteigta palūkojos uz savu glābēju.

Tas bija Džeks, kas bija satvēries Krista roku un to vēl joprojām turēja pie puiša muguras. Vīrietis to bija izlocījis tik traki, ka man šķita, ka tā varētu izkrist no vienaudža pleca. Manas dusmas mazliet pierima, kad ieraudzīju, cik pārskaities bija Džeks. Viņam bija tikai cepure un tumšās saulesbrilles, tādēļ es spēju saskatīt mazos žokļa muskulīšos, kas no sakostajiem zobiem bija saspringti izcēlušies.

- Laid mani vaļā, tā nav tava darīšana! - dusmu un sāpju pārņemts, Krists kliedza virsū vīrietim.

- Viss, kas ir saistīts ar Alisi, ir mana darīšana! - Džeks uzkliedza vēl skaļāk un niknāk kā Krists un puiša mute aizvērās.

- Alise, palīdzi, - viņš lūdzās, gandrīz raudot.

Es uzlūkoju puisi. Viņš izskatījās tik vājš, tik bezpalīdzīgs un tik gļēvs, ka man gribējās smieties. Cik nožēlojami populārais zēns tagad izskatījās ticis Džeka nagos. Nebija pierasts viņu šādu redzēt. Man pilnīgi pat palika viņa mazliet žēl.

Es piegāju pie Džeka un uzliku roku uz vīrieša augšdelma. Zem sava tvēriena jutu viņa sasprindzinātos muskuļus. Cik dīvaini bija abus uzlūkot - puisi, kas man bija paticis pirms pāris gadiem un vīrieti, kas man patika tagad. Viņi nebija salīdzināmi, jo Krists ne tuvu nestāvēja klāt populārajai zvaigznei.

Džeks bija vīrietis - spēcīgs, izskatīgs, garš, iejūtīgs un zināja, ko no dzīves vēlējās. Tas bija tik seksīgi manās acīs. Kamēr Krists - Krists bija īss, kaulains, bāls un ne tuvu nestāvēja klāt pie Džeka izskata. Tas jau atkal mani uzjautrināja un es nespēju apstādināt savu smīnu.

- Viss ir kārtībā, - es teicu un Džeks mani uzlūkoja. Viņš bija pārskaities un es zināju, ka tik ātri nenomierināsies, taču viņa muskuļi, mazliet, atslāba un viņš palaida puisi vaļā.

- Vai esi pārliecināta? - tumša balss - balss kāda vēl no vīrieša nebija dzirdēta.

- Tas bija tikai joks, nomierinies, - Krists iesaucās un Džeks no jauna pievērsās jaunajam puisim, taču šoreiz bija mana kārta kļūt dusmīgai.

- Nekad vairs mani neaiztiec! - pārskaitusies stingri izkliedzu un iecirtu tik spēcīgu pļauku puiša sejā, ka tā atbalsojās skolas pagalmā.

Krista vaigs uzreiz bija palicis sarkans. Uz tā bija redzamas dažas ieskrāpētas līnijas, kas liecināja, ka arī mani nagi bija ādai tikuši klāt. Mana roka smeldza, bet tas bija tā vērts. Es gandarīti pasmaidīju.

- Ejam, - tikai noteicu Džekam un vairs uz vienaudzi neatskatīdamās, devos uz vīrieša džipu visu skolēnu acu pavadīta.

Nebijām pat izgājuši starp vārtiem, kad dzirdēju skolēnus sākam čalot, par notikušo. Daži bija pārsteigti, daži ieminējās, ka Krists jau sen to bija pelnījis, kamēr daži runājot apsprieda to, ka Džeks bija kaut kur redzēts. Nebija jau brīnums, ka viņi tā domāja. Galu galā viņš bija populāra zvaigzne un šoreiz vīrietis nebija paslēpis savu seju zem šalles.

- Sēdies, - Džeks norūca, kad bija atvēris priekš manis pelēkā džipa durvis.

Es paklausīju un ne vārda neteikdama iesēdos viņa mašīnā. Spēcīgi aizcērtot durvis un apejot apkārt mašīnai, arī viņš tajā iesēdās. Džeks iedarbināja mašīnas motoru un aplika savu jostu sev apkārt.

- Piesprādzējies, - vīrietis nokomandēja un, vēlreiz, es vīrietim paklausīju, kā tāds suns uz saimnieka pavēlēm.

Mēs izbraucām no manas skolas un visu ceļu pavadījām klusumā. Džeks vēroja ceļu, kamēr es lūkojos ārā pa logu. Lai tiktu līdz viņa mājām mums bija jābrauc 20 minūtes un visu šo laiku mēs pat necentāmies saspringto atmosfēru uzlabot.

Par ko viņš domāja? Kādēļ viņš bija tik ļoti pārskaities? Vai viņam nesāpēja zobi no saspringtā žokļa? Vai viņa rokas jau nebija nogurušas tik cieši turot mašīnas stūri? Viņš bija greizsirdīgs vai viņš bija nikns uz mani? Vai mēs vēl kādreiz pārmīsim kādu vārdu? Visvisādi jautājumi bija saskrējuši manā prātā.

Kad bijām galamērķi sasnieguši es izlecu no mašīnas pat nesagaidot, kad vīrietis atvērs tās durvis un nostājos pie mājas ieejas. Viņš atslēdza slēdzeni un pirmā koridorā iegāju es. Kamēr novilku apavus un melno mēteli viņš ievadīja signalizācijas drošības kodu.

- Paklau, - nespēdama vairs izturēt sasprindzinošo klusumu, izvēlējos to lauzt pirmā, - Vai tu varētu uz mani vismaz palūkoties? Kādēļ tu esi tik nikns? Ne jau tu biji tas, kurš tika noskūpstīts bez atļaujas, - paceltā un aizkaitinātā tonī Džekam pārmetu.

Man negaidot, viņš, uzreiz, pavērsa savu skatienu pret mani. Izskatījās, ka mans teiktais vīrieti bija padarījis vēl niknāku. Sajūtoties kā tāda maza pelīte lauvas midzenī, nedomādama sāku no tās īpašnieka atkāpties. Izskatījās, ka viņš bija sasniedzis savas pacietības mēru.

- Džek? - paspēju izdvest pirms mana balss aizlūza.

Viņš dusmīgi un veikli pietuvojās man klāt, sagrāba manu roku un piespieda mani ar muguru pie koridora sienas. Locītavu neatlaizdams viņš ar savu brīvo rokas kulaku uzsita pa sienu netālu no manas auss. Sitiens bija bijis tik spēcīgs un skaļš, ka es salecos aiz pārsteiguma.

- Džek? - vēlreiz izrunāju manai balsij trīcot.

- Nekad, - viņš beidzot ierunājās neierasti zemā balsī, - Nekad vairs neļauj kādam citam vīrietim sevi aiztikt! Kādēļ es esmu nikns? Jo es esmu sasodīti greizsirdīgs! - viņš izmeta un, neļaujot man neko iebilst cieši piekļāva savas lūpas man klāt.

Skūpsts bija karsts, pat karstāks, kā toreiz viņa džipā. Viņš bija piespiedis manas locītavas pie sienas un, kā pie tādām važām es nespēju izkustēties ne milimetru. Pievilcis manu augumu sev klāt, viņš mani skūpstīja it kā mēģinādams uzveikt kādu neredzamu karu.

Viņa augums bija piekļauts tik cieši manam, ka es sajutu viņa cieto miesu pie savas. Ārprāts, es nespēju atcerēties, kad būtu jutusies tik iekārota un tik seksīga, kā tagad. Nē, tas bija tādēļ, ka tā nekad vēl nebija bijis. Tas bija tādēļ, ka es nevienu tā nebiju vēlējusies, kā šobrīd es vēlējos šo vīrieti.

Viņš pacēla manu kāju un aplika to ap saviem gurniem un nolaidis savas lūpas uz mana kakla to sāka skūpstīt ik pa brīdim tajā maigi iekožoties. Es jutu savu sirdi sitamies krūškurvī tik baisi - tik strauji, ka dzirdēju to atbalsojamies arī savās ausīs. Tas mani biedēja, taču pirms es paspēju, ko teikt, viņš bija no jauna sagūstījis manas lūpas.

- Džek, - es noelsos, - Es nevaru paelpot, - saasināti elpojot izdvesu un izskatījās, ka tas vīrieti mazliet nomierināja.

- Piedod, - viņš atvainojās un atstutēja savu pieri uz mana pleca, - Tu mani vienkārši padari tik traku! - atkal šie vārdi.

Es atstutēju savu pakausi pret sienu un, aizvērusi acis, mēģināju lēnām ieelpot un izelpot, kamēr mana sirds bija daudz maz nomierinājusies.

- Vai tas ir tik slikti? - jautāju.

- Jā, - viņš noteica un, saņemdams manu zodu starp saviem pirkstiem, lika ielūkoties savās acīs, - Man ir bail, ka tu mani sagūstīsi, bet es tevi zaudēšu jebkuru katru mirkli.

- Neuztraucies, es negrasos vēl nekur doties, - noteicu, sniedzot jaunajam vīrietim mierinošu smaidu.

Telpā iestājās klusums un viņš saņēma mani savā ciešajā apskāvienā. Tā mēs stāvējām - viens otru apkampuši, nevēlēdamies apskāvienu padarīt īsāku un vājāku par to kāds tas bija. It kā, ja mēs atlaistu to vaļa mēs momentā izgaistu viens no otra dzīves.

Tajā mirklī pār manu prātu nāca atklāsme - es bez vīrieša vairs nespētu izdzīvot. Džeks man bija kļuvis par skābekli, ko elpoju. Ja es viņu vairs neredzētu, es nespētu izdzīvot un tas mani nenormāli biedēja. Tagad es sapratu, ka Džeku mīlēju vairāk par visu pasaulē un bija pienācis laiks man vīrietim atklāt daļiņu no sevis, tāpat, kā viņš to bija atklājis man.

- Vai esi pārliecināta? - sen nedzirdētā balss bija uzradusies manā prātā, taču šoreiz tā bija mierīga - pat mazliet noraizējusies.

"Jā," domās tai atbildēju, "Mēs esam kļuvuši tuvi, tādēļ agrāk vai vēlāk man gribot - negribot, viņš to redzēs un man tāpat nāksies visu izskaidrot."

- Ja tu uzskati, ka tas atvieglos tavu prātu, tad es tevi neapstādināšu, - tā iejūtīgi atbildēja un atstāja manu galvu tikpat ātri cik bija uzradusies.

Es atlaidu mūsu apskāvienu un ieskatījos vīrieša acīs, kas nesaprašanā vērās manī atpakaļ. Jutu kā mans krūškurvis sažņaudzas un mana sirds sāk lēkāt no uztraukuma. Es nespēju noticēt, ka grasījos atklāt vīrietim savas rētas, bet tas bija apliecinājums, cik daudz viņam uzticējos - cik ļoti es viņu mīlēju. Es ievilku dziļu elpu un izrunāju vārdus, ko nebiju domājusi, ka man jebkad būs drosmes izdarīt:

- Džek, es vēlos tev izstāstīt, kas ar mani notika četrus gadus atpakaļ!

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-26/814804

96 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000
Aaa veeel!! Manas narkotikas
5 0 atbildēt

 emotion 

2 0 atbildēt
Labi. Hmm. Ko lai saka? Vai tu esi lasījusi daudz fanfiction? Jo tavs stāsts man nedaudz atgādina fanfiction. Tikai nedaudz. Un tā nav slikta lieta. Why? Because fanfiction is my guilty pleasure. Un, godīgi sakot, es nevaru melot un teikt, ka neizbaudīju tava stāsta lasīšanu. Tā kā - thumbs up! Es nevērtēju baigi konstruktīvi šoreiz, jo man patīk pats stāsts, slinkums kritizēt emotion.
2 0 atbildēt