Iepriekšējā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dziva-atmaksa-6/721904
Viss apkārt bija tumšs, tādēļ es mierīgi varēju pārvietoties pa šaurajām ieliņām, vilkdama aiz sevis lielu maisu. Joprojām nesaprotu, kas man lika nepavēstīt policijai, par mammas pašnāvību!
Bet atstāt mājās es ari viņu nevarēju, tādēļ nolēmu, ka pašā nakts vidū aizvilkšu līdz mašīnai, un pēc tam ar mašīnu aizvedīšu līdz tuvākajam mežam un aprakšu tur.
Sirds man sāpēja, bet es ceru, ka mamma mani sapratu. Lai arī kur viņa būtu, viņa noteikti zina ko es taisos daru, un nenosodīs mani. Viņa bija mans tuvākais cilvēks, viņa bija!
Es noslaucīju ritošo asaru, un klusām šņukstot turpināju ceļu. Nekad nebiju domājusi, ka no manas mājas līdz garāžai būs tik tāls ceļš, bet man tik ļoti sāpēja. Varbūt man bija laiks atrast šajā pasaulē savu īsto vietu?
Tagad vairs nebūs neviena, kas man kaut ko aizliegtu, bet es biju pārāk pieradusi pie savas tagadējas dzīves. Es nodrebinājos, un turpināju iet. Man bija jāsaņemas, ne jau tāpēc mana sirds balss teica, lai nevienam nesaku par mammas pašnāvību, bet ko es darīšu, ja kāds sāks interesēties, kur ir palikusi mamma?
Es varētu pateikt, ka viņa aizbrauca pie tēva dzīvot, gan jau visi noticētu, jo tikai es un mamma zinājām, ka manam tētim tur ir cita draudzene, tādēļ viņš nekad šeit vairs neatgriežas, tiki sūta naudu. Pārējiem mēs ieskaidrojām, ka viņš mammu mīl, un tur dzīvo tikai tādēļ, lai mammai nebūtu jāstrādā. Sākumā tā arī bija, bet laiki mainās!
Jau gar malu redzēju garāžu rindu, kas mani iepriecēja, jo mammu vilkt bija grūti, un pie tam es visu laiku raudāju, kas to visu pagrūtināja. Asaras bira nemitām, un apturēt es tās nevarēju, tās bija kā pašas par sevi.
Ar pēdējiem spēkiem pievarēju atlikušo ceļu, un tad jau slēdzu vaļā garāžu. Atstutēju maisu ar mammu pret pretējo garāžu, un atvēru mammas garāžu. Mammai piederēja veca mazda, kas bija ļoti aprūsējusi. Bija jau doma, ka šogad pirksim jaunu mašīnu, bet laikam jau nē.
Notraucu asaras gar vaigiem, un iegāju garāžā. Izvilkdama no bikšu kabatas mašīnas atslēgas, atslēdzu vaļā mašīnu, un iekāpu tajā iekšā. Atspiedos pret sēdekli, un iedarbināju mašīnu. Mašīna ar dobju skaņu ierūcās, un es izbraucu no mammas garāžas.
Ar šo mašīnu es mācēju stūrēt, jo man ir 17 gadu, un bija baltās tiesības, tā kā parasti es stūrēju, un mamma sēdēja blakus. Laikam par to arī es varu pateikties mammai, ka viņa to atļāva darīt!
Izbraukdama no garāžas ārā. Izkāpu no mašīnas aiztaisījusi garāžas durvis ciet, un satvērusi maisu ievēlu to iekšā aizmugurējos sēdekļos.
