Dzīvā atmaksa. 4013

Eh pietiks minēt!:D
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dziva-atmaksa-39/727445

Es devos raitā solī uz pusi kur māsa bija aizgājusi, un sapratu, ka puisis nemaz mani necenšas apturēt, kas mani darīja uzmanīgāku. Soļoju pa garu gaiteni, kas no visām malām bija aplīmēts ar dažādiem nepazīstamiem simboliem.

Beidzot nonācu pie lielām durvīm, kuras uzreiz atvēru vaļā. Pretim pavērsās nepazīstams skats. Priekšā man bija mana māsa un viņa lidoja pa gaisu. Drīzāk pat sēdēja, bet viņas mugura bija pret mani pavērsta un pie tam viņa lidoja tikai apmēram metra attāluma no zemes.

Varbūt viņa meditēja? Bet taisni tas bija tas ko man vajadzēja. Aplūkoju apkārti un pamanīju, ka pa visam tuvu mētājās pa rokai virtuves nazis. Es ātri to pacēlu un pavērsu pret māsu, bet viņa nemaz nesakustējās.

Man tas bija jādara tagad vai, es nekad to neizdarīšu! Centos ievilkt gaisu un to paturēt, kādu brītiņu pie sevis, un tad ar skrējienu, taisni sirds apvidū iedūru nazi.

Pēkšņi manu ķermeni pāršalca šausmīga skaļa, kas lika uzmesties zosādai. Viss apkārt viss kliedza.

Es izvilku ārā nazi no viņas un nometu to zemē. Tad piespiedu rokas pie ausīm, un centos apslāpēt šo šausmīgo skaņu.

Tā mani dedzināja, un lai arī ko es darītu, tā tikai pastiprinājās. Manas acis sāka asarot, un ķermenis atteicās lēnām ar mani sadarboties.

Pametu ašu skatienu uz māsu un pamanīju, ka no viņas plūst ārā nevis asinis, bet melns biezs šķidrums. Kas nonācis uz zemes sāka plūst uz visām pusēm. Bet tas mani ne pārāk biedēja, vairāk biedēja šī skaņa, kas neapstājās.

Un pēkšņi, kā uz burvju mājienu tā pazuda, un manā priekšā sabruka māsa.

Ausis vēl man joprojām džinkstēja no tās skaņas, un ķermenis drebēja.

“Ko tu esi izdarījusi?”pēkšņi dzirdēju no aizmugures skaļu kliedzienu.

Es aši pagriezos un redzēju pretim tēvu, kas šausmās skatījās uz māsu. Tagad sapratu, ja es nenomiru zem vilciena, tad tēvs mani noteikti nogalinās!

“Viņa ir mirusi.”es klusām nočukstēju, un pēkšņi tēvs paskrēja man garām un nometās nu jau pie nedzīvās meitas līķa.

Viņš viņu kratīja, kādu brīdi, un caur lūpām izspieda dažus vārdus, kas bija kaut kādā citā valodā, bet nekas nemainījās. Es biju nogalinājusi savu māsu, un tik vieglā viedā.

Tad viņš strauji piecēlās kājās, un paskatījās uz mani.

“Tu esi daudz varenāka ne kā es domāju!”viņš skarbi noteica.

“Bet tas jau bija tikai nazis, to man šķiet, ka jebkurš varētu izdarīt.”mierīgi sacīju, bet iekšā vai viss saspiedās.

Viss iekšā vai kliedza, ka es miršu.

“Tas pirmkārt nebija parasts nazis, ar šo nazi viņai bija jāatver vārti uz šo pasauli, jo tas ir tik spēcīgs, ka spēj visu pāršķelt uz pusēm. Un otrkārt ne visi prot apieties ar šo nazi. Ja godīgi tu esi vienīgā, ko es pašlaik pazīstu, kura ir spējusi izmantot šo nazi, pat tava māsa nespēja to, kaut vai rītdien viņai jau bija jāatver vārti. Tā tad ne jau viņa bija izredzētā, bet gan tu!”viņš ar smaidu pacēla nazi, un pavērsa pret mani.

Tad pēkšņi es sapratu, kā es varu izdzīvot! Es pacēlu augša rokas un sajutu kā ap tām vijās spēks. Atkal es lietošu maģiju vienīgo, ko es zināju. Un tad abas rokas pavērsu pret viņu, un viņš triekdamies pret sienu izmeta no rokām nazi.

Es ātri piegāju klāt pie naža pacēlu to un rūpīgi nomērķēdama metu to tēvam. Pēc pāris sekundēm ar spalgu kliedzienu mans tēv saļima uz grīdas, bez dzīvības pazīmēm.

Beidzot es biju brīva!



Beigas.