http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dziva-atmaksa-37/727320
Es tikai pretim viņai pasmaidīju, un pie sevis iesmējos. Viņai rītdiena nepienāks. Pirms viņa aizgāja viņa paspēja nočukstēt manam bijušajam kaut ko ausī, un tad raitā solī aizgāja prom.
Tad viņš pagriezās pret mani, un pienāca klāt.
“Tagad tev ir laiks doties projām no šejienes nevienam nemanīta.”puisis novilka un nepacietīgi paskatījās uz mani.
“Es nedošos prom.”es pa visam mierīgi to pavēstīju viņam.
Puisis pārteikti skatījās uz mani.
“Tev jādodas atpakaļ pie tām māsām, kuras tu pa ceļam satiki. Kopā jūs spēsiet to visu novērst. Es arī negribu, lai mūsu zeme iet bojā, tev ir jādodas, jo daudz laika vairs nav.”puisis sarauti sacīja, un atkal jau es izjutu vilšanos.
Cerēju, ka viņš rūpējoties par mani tā saka, bet es viņam vairs nebiju nekas, tikai būtne, kas šo visu vēl varēja paspēt novērst.
“Tu domā tikai par sevi, es to nedarīšu!”iekliedzos, un dusmīgi paskatījos uz viņu.
“Nē es nedomāju tikai par sevi, bet tu gan. Tu visu laiku tikai par sevi esi domājusi, zini kas mūs turēja kopā? Tas ka es cerēju, ka nākotnē tu mainīsies, un sāksi rūpēties ne tikai pa sevi, bet citiem. Bet nekas nemainījās, tu tikai sēdēji savā istabā, un dusmojies, ka visi ir pie visa vainīgai, ka visi tev ir izdarījuši pāri, un kā kāds centās tev palīdzēt, tu to noraidīji. Tādēļ man patīk tava māsa labāk, viņa ne tikai par sevi domā, bet arī par citiem. Vienīgais, ko es nevaru viņai atļaut ir tas, ka viņa grib iznīcināt šo zemi!”viņš noteica, un pēkšņi es apjautu, ka tā ir taisnība.
“Tas neko nemaina, man šajā zemē nav vairs vietas, un vairs arī nav neviena mīļotā cilvēka, kura dēļ es varētu šejieni vēl mīlēt!”es skarbi noteicu, un centos pietēlot to visu, lai izklausās patiesāk.
Es biju izlēmusi, ka neļaušu iznīcināt viņai šo zemi, bet savam bijušajam puisim es to neatklāšu, jo es viņam vairs nebiju nekas, un man viņš arī vairs nebija nekas.
“Tu joko? Kur ir tad tava mamma? Domā, ka viņai šeit negribās baudīt savas vecum dienas? Vai atkal tev ir par viņu nospļauties?”puisis nikni iebrēcās, un es sajutu asaru kamolu kakla.
Lai kā es censtos viņu aizmirst, to briesmīgo skatu, es vienkārši to nespēju izdarīt, jo visu laiku atradās, kāds kas neko nezināja, un atgādināja man to!
“Viņa ir mirusi, saprati?”noteica, un sajutu ka pār vaigiem lēnām rit asaras.
Es tās noslaucīju un pagriezos pret sienu. Nevēlējos izrādīt savu vājuma pazīmi, bet es vienmēr esmu bijusi vāja.
