Tātad nesen esmu uzsācis, nelielas rakstnieka gaitas, un man tas viss ir ļoti iepaticies, tādēļ esmu sācis jau rakstīt kautko nopietnāku, dziļāku, un krāšņāku stāstu.
Stāsts atspoguļo puisi, kurš stāsta pēc saviem ''atmiņu pierakstiem'', un notikumiem.
Stāsta motīvi nav kopēti.
Protams tākā šis ir mans pirmais stāsts, tad noteikti manīsiet arī kļūdiņas, jo 100% nemācēšu pareizi lietot tiešo runu, un dažviet var iztrūkt vai otrādāk - būt pārāk daudz komatu. Tāpēc droši izsakiet savas domas komentāros, un gaidat otro nodaļu. :)
Stāsta: ''Dziļi sevī'' pirmā nodaļa.
‘’Alī, es izeju!,- vilkdams zābakus pabļauju. ‘’Labi, tikai atgriezies līdz divpadsmitiem, tavs tēvs solija ierasties agrāk, lai ar mums kopā vakariņotu.’’- viņa atbild. ‘’Jā, to pašu viņš teica jau divas dienas iepriekš, - es pie sevis nomurminu, ‘’varbūt šoreiz viņš varētu arī ierasties.’’
Alī uzsmaidot, pavada mani ar skatienu. Ceļš līdz Amandas mājām bija visai tāls, taču es jau biju pie tā pieradis, un man tas nekādas problēmas nesagādāja. Devos pa savu iezienīto taku gar mazo miestu ar nosaukumu ‘’Fredvilla’’, kuru 1897. Gadā atklāja kāds kolumbijas ceļotājs. Pa ceļam prātoju, ja nu šis gads tiešām būs savādāks. Ja nu tiešām tēvs beidzot ieradīsies uz solītajām vakariņām? Taču mani atkal pārņem dīvainā sajūta, par neticību. Neticību savam tēvam, kas viņu tikpat kā nebija redzējis kopš 5 gadu vecuma. Man noveicās kad viņš pieņēma sev lielisku sievu. Bez Alī, es būtu izaudzis par līdzīgu, melīgu cilvēku, kā tēvs. Kaut arī Alī nav mana māte, es viņu par tādu uzskatu. Jo viņa ir mans otrs tuvākais cilvēks aiz Amandas. Dodos tālāk, izmesdams domas par tēvu no galvas, garām miesnieka bodei, kur atkal skatlogā karājās, svaigi kūpinātais šķiņķis. Nenoturēdamies, nopirku mazu gabaliņu ciemos pie Amandas un uz pusi mazāku gabalu, priekš rītdienas brokastīm.
Jau ceļā pavadīdams apmēram stundu, nonāku līdz ieplēstajam žogam, kas apjož teju visu piepilsētu. ‘’Cik Amanda stāstijusi, tas kādreiz bija izmantots kā aploks lopiem, jo šejieni bieži piemeklēja noklīdušu suņu bari.’’ - atkal galvā pāršķirstīdams domas, klusi nomurminu. Beidzot nonāku pie viņas durvīm, un pieklauvēdams, pats sevi ielaižu istabā. Amanda vēl slapjiem matiem, iznāk ietinusies halātā, un mazliet pārsteigta uz mani palūkojas: ‘’ Varēji vismaz piezvanīt.’’ – viņa novelk, taču tas viņu neattur no mana apskāviena.
‘’Es atnesu šķiņķi. ‘’ - censdamies labot situāciju pavēstu. Taču viņa jau sākusi ģērbties, mani tik tiko dzird. Es zinu kur mēs iesim. Katru reizi mēs dodamies uz mūsu iecienītu vietu, upes malā, kas ir viena no retajām, kuru vēl nav piemeklējis ‘’Sausais Periods’’. Upes krastmalā, kā jau ierasts, stāv mūsu aizveltais bluķītis, kurš gadu laikā gandrīz vai nav mainijies.
‘’Kā klājas Alī? – viņa dziļu skatienu man jautā. ‘’Ehh, joprojām tic kad tētis beidzot parādīsies uz vakariņām.’’- es negribīgi nosaku. ‘’Un tu tici? – viņa jautā pretī. ‘’Nē. Es viņa vārdiem jau neticu kopš reizes kad viņš krāpdams Alī, solija to vairs nekad nedarīt. Taču viņš izdarija.’’ – es aizdomādamies atbildu. ‘’Cerēsim kad viņš tiešām būs mainijies, - Amanda pati neticēdama saviem vārdiem, runā līdzi. ‘’Viss būs kārtībā.’’ – Amanda pieglauzdamies manam plecam, līdzjūtīgi virpina vārdus.
Šeit mēs varējām sēdēt dienām, un svarīgāko lēmām tieši seit. Tieši šajā vietā, arī pirmo reizi atzinos viņai mīlestībā, taču nolēmām kad attiecības neuzsāksim, lai neveiksmes gadijumā, viens otru nesāpinātu. Tā runādamies jau pienāca pusē-divpadsmit, taču es lēnām pavadīdams Amandu uz mājām, pie sevis nodomāju: ‘’ Tētis man ir licis gaidīt ilgi. Lai arī viņš pagaida.
Pavērdams vaļā durvis, uzreiz dzirdu Alī atkal raudam. Piegājis klāt apķeru viņu un klusām bilstu: ‘’Viņš atkal neieradās.’’ Viņa, slaucīdama asaras, dodas nokrāmēt sagatavoto galdu ar šķīvjiem, un visiem piederumiem. Es vairs nebilsdams ne vārda, kārtējo reizi nodomāju: ‘’Cik ilgi tas reiz turpināsies? Cik ilgi viņš sāpinās Alī?’’ Un gultā līsdams sev pavēstu: Šiem meliem, reiz ir jādara gals.
