Hey hey, klāt jau trešā nodaļa šim stāstam. Spriedzīte turpinās, un jauna nodaļa būs publicēta jau 3.septembrī. Visas iepriekšējās daļas varat aplūkot manā profilā, kā arī šeit: http://www.ingus-writing.webself.net/
Nu ko, lasat un priecājaties. :)
''Dziļi sevī'' - 3.nodaļa
Es pat nezinu kas sāp vairāk. Ar stikla lausku pāršķeltais pirksts, vai atmiņas par izlasīto, atstāto Alī vēstuli, kuru nu jau vairs nevar izlasīt dēļ izplūdušajiem burtiem, kas visu nakti mērcējušies, asinīs un viskija paliekās. Mudīgi noplēšu skrandu no sava krekla un aptinu to ap pirkstu. Pašam bail skatīties kā ir ar pirkstu, taču sāpes ir nežēlīgas. Pārdomāju savu stāvokli un nospriežu kad tas ir visai bēdīgs. Man nav kur dzīvot, attiecības ar Amandu ir sašķēlušās, Alī ir prom, un mans pirksts sāp, kā elles liesmās dedzināta miesa.
Pietraušos kājās un caur manu galvu momentāli pārskrien tāda kā vīzija. Es ieeju tumšā istabā, kas man liekas ļoti pazīstama. Izdzirdu tādu kā sačukstēšanos un dodos skatīties tālāk. Gultā guļ Amanda. Bez dzīvības pazīmēm. Bez pulsa. Gultas vienā malā sēž Klarks, un otrā Alī. Viņu sejās ir tik šausmīgs smaids, kad es nespēju pakustēties. Viņi pieceļas kā rēgi un lēnām kustas manā virzienā. Pēc mirkļa jau Klarka roka skars manējo..
-Ehh, ehh,- pats sadzirdu savus skaļos elsus. – Tas bija tikai sapnis. Slikts sapnis.,- es sev cenšos ieskaidrot. Bet kāpēc tik reāls? Taču ilgāk es vairs nespēju padomāt. Pirksts sāp un ir iekaisis, kā arī es joprojām esmu iekšēji salausts, tāpēc atmiņās veldzēties es šobrīd vēlos vismazāk. Ir jākustas.
Izgājis no mājas, vēlreiz pārskaitu dolārus. Līdzi man ir soma, ar nepieciešamākajām lietām kuras Alī man bija atstājusi. Dodos uz stacijas virzienu, taču tad apstājos un atskāršu kaut ko. – Kurp gan es dodos?,- es sev jautāju. –Man taču nav kur doties. Taču kāda lieta man neliek mieru. Es visu ceļu centos to atcerēties vai kaut kādā veidā uzarties līdz šīs lietas apvalkam. Nekā. Un brīdī kad es jau centos par to visu aizmirst es sapratu. Vienīgais veids kā atrast Alī, ir atrodot manu tēvu.
Šāda doma mani pilnībā nokausēja, un pat soma kļuva par smagu. – Viss būtu skaidrs un izdarāms, taču es nevaru aiziet no šejienes pat neatsveicinājies no Amandas, - es sāku prātot. Jā, viens es to nevarēšu paveikt. Man ir vajadzīgs kāds kas dosies man līdzi meklēt Klarku.
-Man jādodas pie Amandas.- es sev galvā iestāstu, un dodos uz tuvējo ziedu veikalu.
Nepaiet ilgs laiks kad es jau atrodos Amandas pagalmā. –Te liekas tik nedabīgi kluss,- es jau kādu brīdi sāku domāt kad šis atkal ir sapnis. Taču tad es ieraugu Amandu viņas pašas logā. Instinktīvi kā spiegs mazliet pieliecos, lai mani nepamanītu. Man paveras nepatīkams skats. Pie loga pienāk arī kāds puisis. Viņš ir vecāks par mani, un apķer Amandu. Tālāk es nemaz nevēlos redzēt. Ziedu pušķis izslīd man no rokām, un es cik vien ātri spēdams, ar savu somu, skrienu uz miesnieka veikala pusi, joprojām neticēdams tiko redzētajam.
Tikai kad esmu nonācis pie skatloga, kurā atkal karājas šķiņķis, atvelku elpu. No veikaliņa izjoņo paša miesnieka dēls, Geils. Tieši viņš man palīdzēja sagādāt visu nepieciešamo, ‘’Atvadu vakaram’’ kurš izvērtās par katastrofu. – Man vajag tavu palīdzību,- es vēl mazliet aizelsies uzsāku sarunu. Geils apjucis atbild: - Vai šķiņķis bija slikts? Izkūpināt vēl kādu gabalu? – Ehh, met jokus pie malas Geil,- es mazliet aizkaitināts atbildu. – Šoreiz es nāku jautāt tev kaut ko ļoti nopietnu. Man nepieciešams lai tu brauc man līdzi meklēt tēvu. Geils lielā izbrīnā spēj izmest tikai dažus vārdus: - Kurp? Kādēļ? Es, es.. Nedrīkstu. Miesnieks ir devies atvaļinājumā un man ir jāpieskata bodīte līdz viņš atgiezīsies. Kas apgādās cilvēkus ar gaļu? –Nu beidz Geil. Es neprasītu ja nebūtu svarīgi. Alī ir aizbraukusi un atstājusi mani vienu. Man jāatrod Klarks, jo tikai ja viņš parādīsies, uzradīsies arī Alī. Es tevi lūdzu Geil. Lūdzu ierodies stacijā ap dienas vidu. Kādu mirkli starp mums bija klusums un tad to pāršķēla Geila vārdi: - Atvaino. Tas nav iespējams. Un brīdī kad es jau vēlējos bilst vārdu, man acu priekšā aizcirtās veikala durvis.
Pārbaudijis pulksteni kuru Alī man bija atstājusi, secināju kad man vēl ir vesela stunda lai sagaidītu vilcienu. Vilcienu uz pieturu kurai es pat nezināju nosaukumu. Viss ko man Alī bija stāstījusi par Tēva atrašanās vietu, bija tikai, zaļas priedes, šalcoša jūra blakus, un draudzīgs rajons, kurā Klarks bija apmetinājies. Tā arī sieviete kas pārod biļetes uz mani paskatījās ļoti dīvaini, taču zināja vietu par kuru es runāju un teica: - Puis, vieta par kuru runā, kādreiz pastāvēja. Kādreiz. Šobrīd tā ir pārvērtusies par šausmīgu vietu, kuru pats ieraudzīsi kad turp nokļūsi, lai gan es tavā vietā turp nedotos. Sargi sevi-. Un iedeva man vilciena biļeti.
Tā nu es sēžot un gaidot vilcienu, pamanu Amandu parādamies starp stacijas durvīm. – Velns aizmirsu noplēst zīmīti, no kā ir šie ziedi,- uzreiz atceros un nokaru galvu.
Amanda mani pamanījusi, piejoņo klāt un jautā: - Tu šorīt biji atnācis līdz manām mājām? Es zināju kad tu atnāksi. Es zināju kad tu nespēsi aizbraukt bez manis. Bet kādēļ nepasniedzi man pušķi? Kādēļ nepabrīdināji cikos jābūt stacijā-? Tik daudz jautājumu, un es redzu tikai viņas sakravāto koferīti. –Tu nedosies man līdzi,- es īgni novelku. – Es redzēju tevi šorīt ar citu puisi. Es vairs nevēlos tevi redzēt. Ej-. Izteicis šos vārdus es pagriezos prom no Amandas skatiena. –Par ko tu runā?, - viņa man jautā. – Viņš taču ir tikai mans..-. –Ej!, es gandrīz pa visu staciju iekliedzos-. Amanda mirkli paskatījusies uz mani, ar piedurkni noslauka asaras kas jau saskrējušas acīs. –Tavai zināšanai, viņu sauc Tims. Viņš ir mans brālēns no Bostonas, un atšķirībā no tevis, viņam ir sirds-. To pateikusi viņa neatskatīdamās, ašos soļos devās prom.
Es tik pēc mirkļa aptvēru ko tiko izdarīju, taču nu jau bija par vēlu skriet viņai pakaļ. Tieši brīdī kad grasījos to darīt, iesvilpās vilciena taure.
Dodoties uz iekāpšanai paredzēto peronu, pamanu Geilu jau uz tā stāvam. Piegājis tuvāk jautāju: - Ko tu šeit dari-? –Nolēmu tomēr doties prom no Kanzasas. Taču pirmstam man tev ir viens jautājums. Kā pie velna tu iekļuvi šādā situācijā, kad ir jābrauc prom no Kanzasas-?
-Ehh, garš stāsts-. Taču Geils atbildēdams aptur mani: - Nu mums ir apmēram 13 stundas ko pavadīt vilcienā-.
Un tiklīdz aiz mums aizveras vagona durvis, vilciens sāk kustēt.
