Kā jau soliju tā arī izveidoju otro nodaļu šim stāstam. Pirmo nodaļu protams aplūkot varat manā profilā. Baudat.
''Dziļi sevī''- 2. nodaļa
Lietus joprojām turpina līt tikpat strauji, kā Alī asaras. Taču pats bēdīgākais ir tas, kad es nespēju doties un viņu mierināt, jo esmu sapratis, kad tēvs tāpat neparādīsies..
Ir vēlviena lieta ko esmu sapratis. Es viņu vairs nesaukšu par tēvu. Drīz vairs nebūs tāda cilvēka, kuru saukt par tēvu, jo viņš vairs nespēj atpazīt savu ģimeni. Nespēj apraudzīt savu dēlu. Tāpēc turpmāk saukšu viņu īstajā vārdā: Klarks.
‘’Es tiešām ticēju kad viņš ieradīsies.’’ – Alī sakot, izplūst asarās. ‘’Alī, viss. Pietiek. Es domāju kad mums ir jāpārceļas.’’ – es pats īsti nesaprotot ko runāju, saku: ‘’ Mums ir jādodas uz citu dzīvesvietu un jāatstāj visi notikumi kas saistīti ar tēvu, pagātnē.’’. Alī uz mirkli paskatijās uz mani taču tad piekrītoši pamāja ar galvu. ‘’Es sameklēšu labu investoru, kas ātri un par labu naudu spēs pārdot mūsu dzīvokli.’’ – Alī mudīgi piedāvājas. ‘’Labi. Kā teiksi Alī.’’ – es, veltot ašu smaidu, piekrītu. ‘’ Taču vispirms man jādodas un jāatvadās no Amandas, tāpēc es šovakar un iespējams rīt nebūšu atpakaļ. Es vēlos ar viņu pavadīt pēdējās dienas, Kanzasā.’’ – es viņai pavēstu, un aizveru durvis aiz muguras.
Kā jau ierasts nonāku pie Amandas mājas, un klauvēju pie viņas durvīm, aiz muguras paslēpis, puķu pušķi. Viņa atvērdama tomēr saprot manas sejas izteiksmē, kad kaut kas nav kārtībā. ''Tu dodies prom, vai ne?’’ – viņa negaidīti jautā, pat nesasveicinājusies. ‘’Jā. Es vienkārši, man nebija citas izvēles…’’ – un viņa pat neļaudama man pabeigt, noskūpsta manas lūpas. ‘’Es saprotu.’’ – izskan viņas vārdi, klusi, taču sadzirdami. ‘’Nu mums vēl ir aptuveni divas dienas ko pavadīt kopā. Vēlies doties uz mūsu upīti?’’ – es jautāju. ‘’Nē. Es vēlos doties tev līdzi.’’ – viņa negaidīti pavēsta. ‘’Līdzi? Amanda es dodos uz, velns vien zina kurieni, un tu pat to nezinādama, vēlies doties man līdzi?’’- es ļoti izbrīnīti, un satraukti jautāju. ‘’Jā. Es vēlos. Es zinu kad šī doma ir pilnīgi traka, taču tev un Alī šobrīd noderētu mana palīdzība.’’ – viņa mēģina man paskaidrot. ‘’To mēs izdomāsim, taču šobrīd pazūdam no šejienes. ‘’ – es joprojām neticēdams, tikko dzirdētajam, izsludinu, un pat bez viņas piekrišanas, aiz rokas izvelku viņu no pašas mājas.
Mēs gājām tālu. Vismaz septiņus kilometrus no Fredvillas, taču ne veltīgi. Tikko mēs ienācām pa sadragātās būdiņas durvīm, uzreiz sāka skanēt mūzika, svecīšu liesmas locijās vēl mirdzošāk, un rietošā saule izskatijās vēl skaistāka. No Amandas mutes, es izdzirdēju tikai vienu vārdu: ‘’Kā?’’. Taču es veikdams ašu kustību, nocēlu no paplātes vāku, zem kura atradās, lieliski kūpinātais šķiņķis. ‘’Šī ir diena kurā mēs pirmo reizi satikāmies. Tu droši vien neatceries to stāstu, tāpēc atsvaidzināšu tavas atmiņas.
Tas notika pirms tieši trim gadiem. Mēs ar Alī un Klarku bijām aizgājuši uz kādu visai skatāmu operas izrādi: ‘’Šantāža’’ – atskanēja mūsu abu vārdi reizē, kas mani mazliet pārsteidza. Lai nu kā, pēc izrādes mēs devāmies mājās, kad Alī atskārta to, ka viņai ticis izsniegts nepareizais mētelis. Tā kā man bija vis ašākās kājas, tad nu ārī es devos to ātri apmainīt. Un tur jau tu stāvēji. Jāatzīst kad mētelis izskatijās visai smieklīgi uz tava auguma, jo tas bija vismaz divus izmērus par lielu, taču es apvaldīdams smieklus un uztraukumu devos pie tevis to apmainīt. ‘’Kā mans mētelis gadijās pie tevis? – tu man dusmīgi jautāji. – Vai tu nēsā dāmu apģērbu?’’ – nu jau viņa nicinošāk man jautāja, reizē izraudama man no rokām pašas mēteli. ‘’Es nē. Mana mamm.. tas ir Alī, sajauca tavu mēteli ar savējo.’’- es aši mēģināju izlocīties, pirms apkārtējie sāk smieties. ‘’Jā, tā nu es tev noticēšu.’’ Viņa pasmīkņādama aizjoņoja prom. Taču es jau tad sapratu kad esmu tevī iemīlējies. Tās acis, un izteiktās skropstas. Rociņas, kaut visai smalkas tās bija un ir, tomēr rūpju pilnas..
‘’Ak, tu to visu atceries? Tu esi lieliskākais cilvēks ko pazīstu, un ko mīlu.’’ – viņa pēc stāsta beigām apskaudama, nobirdina asaru uz mana pleca. ‘’Taču tagad pastāsti man, kā tu dabuji visu šo gatavu? ‘’ – Amanda smaidot jautā. ‘’Nu, es sazinājos ar dažiem saviem draugiem, un miesnieku, lai šie man nedaudz izpalīdz.’’ – es mazliet smiedamies atbildu. ‘’Tu esi sevi pārspējis. Taču man žēl kad šis ir pēdējais vakars kad mēs varam abi to pavadīt kopā.’’- viņa celdamies, gandrīz apgāž paplāti, un mēģina izrauties no mana satvēriena. ‘’Amanda pagaidi! Kāpēc tu gribi doties prom? Tev nepatīk? Vai ir par daudz?’’ – es izbrīnīts jautāju turēdams viņas roku. ‘’Nē, viss ir lieliski, taču es nespēšu pavadīt šo nakti ar tevi. ‘’ – viņa asaras rīdama stāsta. ‘’Kādēļ Amanda. Kādēļ?’’ – es jau skaļākā tonī jautāju. ‘’Jo tad sāpēs vēl vairāk. Sāpēs, jo es apzināšos kad vairs nekad tevi nesatikšu.’’ – viņa censdamies apvaldīt asaras saka. ‘’Es.. Es at…’’ – un pats nespēdams pabeigt teikumu, palaižu vaļā viņas roku. ‘’Redzi? Tu neatbrauksi.’’ – viņa izmocīdama, joprojām raudot, dodas prom.
Tā nu es tur palieku. Viens pats. Svecītēm degot, un sāpošu sirdi un asarām acīs stāvam, noskatīdamies uz aptuveno vietu kur Amanda nozuda. Neatvadījusies. Neteikdama ardievas, vienkārši izgaisdama tumsā, un pazūdot uz visiem laikiem.
Es nošļucis, šausmīgā stāvoklī, izdzēris mazu viskija pudeli, ieklunkurēju pa savas mājas durvīm. Tukšs. Reibonis kā nebijs momentāli pazūd, un es panikā, metos uz Alī istabu. Nekā. Visa māja ir pilnībā tukša. Tikai manas mantas, sakrautas kastēs, piestumtas pie sienas. Pieeju tām tuvāk, un satveru zīmīti kas uzlikta kastēm pa virsu. Tajā sacīts:
Es ļoti grūtu sirdi šobrī rakstu tev šo vēstuli.
Piedod man, taču es kaut ko sapratu pēc tavas aiziešanas.
Prom ir jādodas man. Jo tieši tādēļ tu atceries par savu tēvu.
Nebūs manis tavā dzīvē, būs vieglāk tev pašam.
Es zinu kad nevēlēsies man to piedot, taču tu to sapratīsi vēlāk.
Nemeklē mani, jo tāpat nekad mani neatradīsi.
Arī es vairs ilgāk nespēju ciest sāpes tava tēva dēļ.
Es vairs nevēlos raudāt.
Paliec pie Amandas.
Es tavās biksēs atstāju 400 dolārus.
Tērē tos taupīgi, un centies iestāties darbā.
Ardievu.
Alī.
Izlasījis vēstuli, es saļimstu blakus kastēm. No jakas izvelku viskija pudeli, kurā apdullinošais šķidrums vēl mazliet palicis. Es nebūtu devies prom ja zinātu kad Alī mani pametīs. Es būtu palicis ar viņu. Es vēlētos kliegt pilnā kaklā, taču nespēju to. Es nespēju raudāt. Nespēju vairs skaidri saredzēt, un šaubos kad tas ir alkohola dēļ. Es esmu salūzis, un pat brīdi domāju par dzīves beigšanu.
Es pielecu kājās, un sašķaidu pudeli pret grīdu. Atkal dēļ reiboņa pakrītu uz stikiem un mazliet iekaucos, taču paņemu vislielāko no stikla lauskām. Saspiežu to kreisajā plaukstā tik stipri, kad gandrīz vai zaudēju pirkstu. Viss sāk migloties, un uz brīdi man šķiet kad ieraugu Alī seju parādamies starp durvīm, taču tad, neko vairs nesaprazdams, pakrītu gar zemi dēļ lielā asins zuduma. Es jūtu kad miegu ciet, taču tas nav parasts miegs. Es miegu uz mūžību, un noslīdu līdz pašai zemei, bez mazākā impulsa dzīvot.
