***
4. nodaļa
- Mosties. – Rafaels mani bukņīja. Pavēru acis. Bija tumšs, taču vilka acis ļāva man visu saskatīt pat naktī. – Dosimies tālāk, pelēkā. – viņš ierūcās un rikšoja dziļāk mežā.
- Aizveries, melnais. – atcirtu un devos viņam līdz.
- Jā, jā. Smuks esmu, ne? – viņš ironiski nomurmināja.
- Protams. – iesmējos. Rafaels palūkojās uz mani un klusi iesmējās. Izslējos un turpināju skriet. Kādu mirkli klusējām, klausoties meža skaņās. Bija agrs pavasaris. Mežs un daba tikai sāka mosties pēc ziemas.
- Es saožu briedēnu. – Rafaels ieņurdējās. Pamāju. Arī es biju to saodusi. Metāmies uz smaržas pusi. Mūs apņēma tīrs instinkts.
Rafaels pēkšņi apstājās. Briedēnam līdzi bija cilvēka smarža. Spalva automātiksi saslējās un arī es apstājos. – Pazīstams. – Rafaels ierūcās un no jauna sāka skriet. Apmulsusi sekoju viņam.
Rafaela ātrums bija neticams. Es netiku viņam līdzi, taču tas nebija svarīgi. Viņš bija atradis briedēnu un iedzinis to stūrī.
Rafaels runāja ar viņu. Pierikšoju pie abiem un mulsi vēroju viņus.
- Viņi iznīcina veselus ciemus. Man izdevās aizbēgt. – briedēns murmināja. Saspicēju ausis.
- Tātad tas jau ir noticis. – Rafaels sašļuka. Briedēns mirkli bailīgi lūkojās manī.
- Neviens neizglābās. Man ļoti žēl. – viņš pievērsās Rafaelam. Rafaels apsēdās un vēroja savas ķepas. – Jūs neesat vainīgs, kungs. – briedēns piegāja viņam tuvāk un iebakstīja ar purnu viņa vaigā.
- Es zinu. – Rafaels pamāja un palūkojās uz briedēnu. – Vai tu vari pārvērsties par vilku? – viņš klusi jautāja.
- Varu. – jau pēc mirkļa briedēna vietā stāvēja vilcēns. Mani uzreiz sagrāba instinkts sargāt. Paspēru soli vņam tuvāk, bet mazais sabijās un pamuka nostāk.
- Viņa nedarīs tev pāri, Leo. – Rafaels iebakstīja ar purnu manā sānā. Pamāju un piegāju pie Leo. Viņš apošņāja mani.
- Kungs, viņa ir vilcene. – Leo pārsteigti nomurmināja.
- Nē. Viņa ir Dziedniece. Meitene, kuru nepatiesi apmeloja un centās nogalināt. Viņa četrus gadus dzīvojusi vilku barā. – Rafaels norūca un pienāca pie mums. Kārtīgi apošņāju Leo. Nepārprotami, viss liecināja, ka viņš ir cilvēks. Jauns cilvēks. Nedotu viņam vairāk par desmit gadiem. Jauns puika.
- Bet, Dziedniece pazuda... – Leo izklausījās apjucis.
- Es esmu šeit, Leo. – nomurmināju. Viņš mirkli manī blenza.
- Endžel, nomazgā viņu. Bars nedrīkst just cilvēka smaržu. – Rafaels nolaizīja manu purnu. Pamāju un ķēros pie Leo spalvas. Tā bija tīra. Viņš bija balts, gluži kā Grīns, taču uz viņa labās auss bija mazs, melns plankums. Grīnam tāda nebija.
Centos dabūt ārā no viņa visu cilvēcisko smaržu. Leo neiebilda. Viņam bija jāpierod. Gluži kā man no sākuma, kad nevēlējos ēst nomedīta dzīvnieka jēlo gaļu. Kad izsalkums ņēma virsroku, es atbrīvoju vilka instinktu. Tagad paļāvos vairāk uz to, nekā uz cilvēcisko pusi.
Rafaels mirkli vēroja mūs. – Es došos sameklēt medījumu. – viņš paziņoja un aizskrēja.
Leo noskatījās viņam pakaļ, kamēr es centos dabūt ārā smaržu no viņa kažoka.
- Dziedniece? – Leo nedroši ieminējās.
- Klausos. – nolaizīju viņa purnu.
- Vai tā ir tiesa, ka esi bijusi nāru zemē? – viņš klusi jautāja. Nopūtos un palūkojos uz viņu.
- Biju. Ļoti sen. Man varēja būt kādi septiņi gadi. Tur arī es ieguvu savas spējas dziedēt. – nogūlos viņam blakus. Viņš lūkojās manī.
- Esmu dzirdējis, ka tavs tēvs bija varens karotājs. Kādēļ viņš aizgāja, pametot tevi? – Leo piespiedās ciešāk manam sānam. Mirkli apdomāju viņa jautājumu.
- Es nezinu. Savu māti es neesmu redzējusi. Es pat nezinu viņas vārdu, no kurienes viņa ir nākusi. Tēvu es redzēju ļoti reti. Karalis nodarbināja viņu. Es augu blakus karaļa bērniem, atšķiroties tikai ar to, ka biju smalkāka auguma un meitene. Karalim bija tikai dēli. Puikas apcēla mani, bet tā bija visparastākā cilvēka dzīve. Darīju dažādus mājasdarbus un rūpējos, lai tētim viss būtu labi. Nevēlējos, lai viņš ir tik noguris. Tomēr kādu dienu viņš vienkārši nepārradās mājās. Es nezinu, kas ir noticis ar viņu, taču ceru, ka viņš ir dzīvs. Ļaudis runāja, ka viņu atkal ir apbūrušas citzemju skaistules, bet es nezinu, ko domāt. Līdz septiņpadsmit gadiem es biju karaļa paspārnē, kopā ar viņa dēliem. Manis audzināšana bija pateicība manam tēvam, par viņa uzticību un drosmi. Tomēr, kad pilī sāka risināties slepkavības, vainu uzvēla man. Biju pārbijusies. Man uzsūtīja veselu armiju. Tik tikko izglābos no drošas nāves. Es aizbēgu un pārvērtos par vilku, lai neviens mani neatpazītu un neatrastu. – nopūtos. Leo uzmanīgi klausījās.
- Bet tu taču nebiji vainīga. – viņš norūca.
- Nebiju, taču es tiku uzskatīta par svešinieku un man neuzticējās, kaut gan neskaitāmas reizes biju dziedējusi karavīrus un galma biedrus. – palūkojos uz viņu.
- Tas nav taisnīgi. – Leo noņurdēja.
- Šajā zemē vairs nekas nav taisnīgs. – mūs sabiedēja Rafaels. – Naksniņas. – viņš pakāpās nost, atklājot mūsu skatam briedi. Piecēlos un piegāju pie Rafaela, nolaizot viņa purnu.
- Tu esi taisnīgs. – nomurmināju. Viņš nopūtās un pieglauda purnu manam.
- Es esmu viens no tiem puikām ar kuriem tu uzaugi. Centies atminēties mani. – Rafaels ierūcās. Leo bija piegājis pie brieža un sācis to plosīt. Atskanēja apmierināts ņurds.
Šokēta lūkojos uz Rafaelu. Viņš raudzījās pretī.
- Rafs. – pār mani nāca apjausma.
- Jā. Mani nedēvēja pilnajā vārdā. – viņš pamāja. Nolaizīju viņa purnu un nopūtos.
- Tādēļ es domāju, kur esmu tevi redzējusi. – nomurmināju.
- Tiešām? – viņš pārsteigti vaicāja. Pamāju.
- Tad, kad tu pārvērties, lai glābtu mani. – kautri nolaidu skatienu. Viņš iebakstīja man un nolaizīja manu purnu.
- Brāļi pārdzīvoja, kad tu pazudi. Viņi zināja, ka neesi vainīga. Tu viņiem biji kā māsa. – Rafaels nomurmināja. Palūkojos uz viņu.
- Un tu? – ironiski vaicāju.
- Es nekad neuzskatīju tevi par māsu. Tu biji pārāk skaista un impulsīva. – viņš norūca.
- Tu mani ienīdi. – piebildu.
- Ko? Nē! – viņš spēji sapurināja galvu.
- Tu vienmēr izrādīji savu pārākumu un ignorēji mani. Arī brāļi to ievēroja, taču viņi teica, ka tu tā izturies pret visiem un es tevi vienkārši neņēmu galvā. – purpināju.
- Atzīstu, es biju kretīns, taču neienīdu tevi. Man vajadzēja tavu uzmanību. – Rafaels klusi atzina. Pārsteigti palūkojos viņā. Vai viņš kādreiz beigs mani pārsteigt?
