'' Lūdzu, pasaki, kas tu esi un ko tev no manis vajag? " centos runāt mierīgi, bet panika darīja savu. " Es gribu paspēlēties un tas arī viss! " Deivids ķircinošā balsī atbildēja. '' Kas tu esi? " '' Tavs ļaunākais murgs, zvaigznīt! Es esmu melnais - sliktais, kritušais enģelis. Es esmu atnācis atriebt sava brāļa nāvi, bumbulīt! " '' Es viņu nenogalināju! " " Nestāsti pasakas, zini tavu Deividu debesīs pieņēma, jo viņš bija labs puika, bet mani atgrūda atpakaļ uz zemes, jo neesmu tik labs augstajai sabiedrībai. Neviens tev neticēs, vari to stāstīt kaut narkomānam, viņam liksies, ka esi ķerta, dod man to prieku ar tevi paspēlēties, savādāk psihene tevi gaida. "
Pēkšņi viņš pazuda. Mašīnas durvis ir vaļā. Skrienu uz mājām un ceru, ka viss ir kārtībā. Viss ir kārtībā, visi guļ. Atviegloti nopūšos. Ieeju dušā, lai aptvertu, kas noticis. Esmu izmisumā...
Piezvanu vēlreiz Kailam un Dženiferai. Klausuli paceļ Kails. '' Kail, čau, kāpēc jūs man netbildat? " " Džes, tu esi pīpējusi zaļo? '' Kails sarūgtināts runā. " Kail? Ko?! Tu tici Dievam un enģeļiem vai ne? '' '' Tu zini ka ticu... " Kails nevērīgi novilka. '' Tu zināji, ka Deividam ir dvīņubrālis? " " Nē, Džes.. "
" Tas Deivida dvīņubrālis ir atnācis atriebt Deivida nāvi. Viņu arī sauc Deivids un viņš uz mata ir līdzīgs kā mans Deivids... Tici man... Vakarnakt izbēgu no slimnīcas, jo viņš piedraudēja nogalināt manus tuvos un zini kāpēc biju slimnīcā? Jo viņš salauza man degunu. Man ir bail Kail.... tu zināji, ka Deivids bija enģelis, viņā bija labais, bet tas dvīņubrālis ir ļaunais, kritušais enģelis, viņš mani nogalinās... "
Dzirdēju smagas elsas klausulē. Kails ticēja enģeļiem, jo viņa vecmāmiņa bija baltais enģelis. " Džes, mēs nevaram tev palīdzēt. Tev tas jāizstāsta kādam pieaugušajam, piedod... "
Nometu klausuli, jo biju šokēta par Kaila rīcību... nevar palīdzēt.. Pieliecos pie gultas, lai atrastu otru čību. Zemē mētājas vēstule. " Misis Dženiferai Klaidai " Atveru vaļā vestuli. Tā ir vēstule no Deivida, mana Deiva.
" Sveika, zvaigznīt, piedod par to kraujas gadījumu, es tā vairs nekad nedarīšu. Es negribēju tevi sāpināt. Bet es esmu dzīvs! Enģeļi nemirst. Es gribu tevi ļoti stipri apskaut un noskūpstīt tavas maigās lūpas. Deivids viņš pateica par tevi, visu. Es visu darīšu, kas manos spēkos, lai tas tevi neiztiktu. Es tevi mīlu. Neizmirsti. Es kādu dienu ieradīšos un tevi pārsteigšu! Gaidi mani. Mīlu tevi! " Tas ir viss. Pasaule sagriežas virpulī. Galva sāk sāpēt. Un viss acu priekšā satumst.
Ir pagājis 1 mēnesis kopš pēdējo reizi biju skolā. Vecāki liek man mieru. Katru dienu vemju no nelabuma. Katra diena paiet kā pa miglu, skaidri nesaredzamas... Visu laiku domāju par Deividu, viņš ir dzīvs. Neesmu to vēl aptvērusi. Atceros viņa skūpstus, glāstus un kopā pavadītās dienas. Tas viss šķiet tik ļoti sen atpakaļ. Es alkstu pēc viņa... Deivids, tas Deivids ir licis man mieru, vismaz, kad neesmu skolā netieku vajāta. Rīt es iešu uz skolu. Nezinu vai aiziešu, jo man ir bail... bail no tā dēmona. Dodos gulēt.
* Trrrr! * Noskan modinātājs. Ir laiks celties. Uzvelku mugurā svaigi smaržīgas drēbes ko mammucis ir izgludinājis un salocījis kaudzītē. Uzvilkusi mammas dotās drēbes, dodos lejā pa kāpnēm, ejot uz virtuvi ceļā patrāpās spogulis. Es sevi nepazīstu. Maisiņi un pelēki riņķi zem acīm, seja galīgi saburzīta... Alise klusē, viņa neko nesaka.
Paķeru ābolu un dodos atpakaļ augšā. Redzu savā istabā mammu. Viņa rakājas pa manām mantām. '' Mammu, ko tu dari? " "Meitiņ, es tikai paskatijos... nu ... " '' Tu rakājies pa manām mantām? " šokēta kliedzu. " Mēs ar tēvu domājam, ka tu lieto narkotikas, mīļumiņ, pasaki kur tu tās glabā. " Esmu satriekta. Dusmās nesos lejā pa kāpnēm. Paķeru somu, kas stāv koridorī un dodos uz skolu.
Piestāj Deivids. '' Kāp iekšā, zvaigznīt. Mana pazudusī princese! " ķircinošā tonī viņš mudunāja. Man ir vienalga. Kāpšu arī, ja viņš būtu gribējis mani nogalināt, tad būtu to jau izdarījis, pie sevis nodomāju. Nevienu vārdusi bildusi iekāpu iekšā.
