Dzerot vīnu un ēdot sieru3

Mani traucē TV radītais troksnis, bet es nespēju savaldīt savu vēlmi rakstīt. Man uznāca iedvesma, tāda iedvesma, kāda nav bijusi vairākus mēnešus. Esmu priecīgs un pateicīgs par šādu sakritību, ka beidzot spēju radīt.
Vai tu saprati, par ko es runāju? Pieaudz un iemācies sagremot realitāti. Viena svarīga realitātes sastāvdaļa- vienaldzība. Ja neesi klīnisks idiots, vai neraksti manu biogrāfiju, pirmajai rindkopai tevi vajadzēja pamatīgi garlaikot. Ja saproti, ko vēlos teikt, nākamo rindu lasīšana ir laika izšķiešana.
Es izteicu SEV svarīgu viedokli. Pavēstīju tev to, kā es jūtos, bet vai tevi tas interesēja?
Jautāju vēlreiz- vai tevi tas patiesi interesēja?
Tad cik liela ir iespēja, ka tavas izjūtas un čīkstēšana interesē citus?
Atvaino, ja tevi nedaudz aizvainoju, bet laiks pieaugt. Saprotot to, kas neinteresē cilvēkus, var glābt tavu karjeru, draudzību un pat mīlestību. Tu teiksi, ka mīlestībā tādi "sīkumi" neapnīk? Es saku- tu kļūdies. Esmu vērojis no malas un esmu šo kļūdu izdarījis pats. Rezultāts bija ar ironisku piegaršu- vienaldzība. Bet patiesa problēma rodas, kad šī nevainīgā čīkstēšana apnīk un vienaldzību nomaina aizkaitinājums.
Beidz, vienkārši beidz uzbāzties ar saviem sīkajiem štruntiem. Domā, ka to izdarīt ir grūtāk nekā uzrakstīt? Iespējams tā patiešām ir, taču iemācīties to var daudz ātrāk, nekā tu domā.
Neliels tests- aizej, pastāsti kādam, kā tu jūties aizverot šo rakstu.