Šo stāstu ir rakstījusi mana labākā draudzene.
Daļa no ši stāsta ir taisnība.
Pamestā māja.
Manu interesi jau sen piesaistījusi kāda pamesta, dzeltena māja, kurā mēs ar draudzeni noteikti gribam ielūkoties iekšā. Māja atrodas ļoti tuvu skolai, tieši aiz tās žoga. Māja izskatās baisi, bet tas tikai rosina mūsu iztēli un ziņkāri , lai dotos to apskatīt tuvāk. Pamestās mājas dažkārt slēpj sevī daudz neparasta un glabā arī kādu noslēpumu. Skatoties no skolas pagalma, šķiet, ka mājas logā redzams tāds kā sikspārņa apveids.
Ar klasesbiedrenēm: Laumu, Annu, Anniju, Terēzi un manu labāko draudzeni – Daigu, sarunājam doties uz noslēpumaino māju jau rīt. Lai tiktu pie mājas, jārāpjas pāri augstam žogam. Jāuzmanās arī no mūsu skolas skolotājiem, kuri ļoti dusmotos, ja mūs pieķertu.
Norunātajā dienā dodamies uz savu izpētes objektu. Kā nu mācēdamas, tiekam pāri žogam. Beidzot esam pagalmā. Tur viss izskatās vēl briesmīgāk, nekā raugoties no skolas pagalma. Es paceļu galvu augšup un kokā ieraugu karājamies cilpu. Paliek vēl neomulīgāk, taču tas mūs neattur no došanās iekšā mājā. Mēs zogamies pie durvīm un mēģinām tās paraustīt. Pēkšņi, dzirdam tādus kā soļus uz kāpnēm. Mēs esam tā pārbijušās, ka bez domāšanas metamies bēgt. Sētai pārkāpt nav viegli, taču vienā mirklī esam jau atpakaļ skolas pagalmā un novērojam māju, tomēr neviena dzīva būtne durvis neatver. Nākamajā dienā esam atguvušās no izbailēm un nospriežam, ka derētu tomēr uzzināt, kas rada dīvainās skaņas un, kas tajā mājā iekšā notiek. Mēģinām aprunāties ar zēniem. Ar viņiem varētu tomēr drošāk justies un varbūt zēni mums palīdzētu atvērt durvis. Taču zēni paziņoja, ka mūsu nodomi ir stulbi, jo māja ir pamesta daudzus gadus, tāpēc nekā interesanta tajā nevarētu būt. Pēc ilgākas pierunāšanas, zēni tomēr piekrīt un tiek sarunāta diena, kad varētu doties uz ‘’Dzelteno māju’’, kā tagad esam to nodēvējuši. Par nožēlošanu, tieši īstajā dienā, esmu saslimusi un palieku mājās. Pienāk vakars un zvana Daiga. Izklausās ļoti satraukta. Es uzreiz saprotu, ka ir noticis kaut kas nepatīkams. Viņa stāsta: ‘’Šodien gribējām doties uz ‘’Dzelteno māju’’, bet zēni iet atteicās. Mēs, meitenes, tomēr devāmies piedzīvojumu meklējumos, bet somas, kā par nelaimi, atstājām skolas pagalmā netālu no žoga. Somas bija pamanījusi pagarinātās dienas grupas skolotāja un viņai tas likās aizdomīgi, jo meitenēm no mūsu klases bija jāatrodas skolas pagalmā. Skolotāja sāka mūs saukt, bet mēs jau atradāmies pamestās mājas pagalmā un nolēmām neatsaukties. Skolotāja mūs izmeklējās un neatradusi, paņēma mūsu somas un ienesa skolā. Viņa gaidīja mūs atgriežoties, jo zināja, ka bez somām mājās mēs neaiziesim. Tai brīdī sapratām, ka pēc iespējas ātrāk, nemanītām, jāatgriežas skolas pagalmā. Mēs devāmies pēc somām un atklājām, ka somu nav un tās ,iespējams, ir pie skolotājas, kura mūs meklējusi. Mēs devāmies uz skolu pēc somām. Skolotāja mūs sagaidīja dusmīga un lika paskaidrojumus, draudēdama, uz skolu saukt vecākus.’’ Tā neveiksmīgi bija beidzies meiteņu piedzīvojums. Nākamajā dienā biju atpakaļ skolā. Par šo notikumu, uzzinājusi arī mūsu klases audzinātāja un neizskatās īpaši priecīga. Viņa ir uzzinājusi, ka meitenes apmeklējušas pamesto māju un tā nav pirmā reize. Mēs, visas meitenes, esam ļoti noskumušas, jo mums šķiet, ka nupat bijām mājas noslēpumam ‘’uz pēdām’’. Diemžēl, uz kādu laiku, par ‘’Dzeltenās mājas’’ noslēpuma atklāšanu nāksies aizmirst.
Pēc pusotra gada.
Pagāja pusotrs gads. Nākamais mācību gads tuvojās noslēgumam. Par ‘’Dzelteno māju’’ bijām jau piemirsušas. Kādu dienu pēc stundām runājam ar zēniem. Viņi sacīja: ‘’Mēs katru dienu pēc stundām, jau kādas trīs dienas ejam uz ‘’Dzelteno māju’’. Arī atradām ieeju mājā. Vai kāda negrib iet līdzi?’’ Daiga piekrita, es arī ļoti vēlos doties līdzi, taču tūlīt var atbraukt man pakaļ mana mamma un riskēt negribas, jo tad par to uzzinās skolotāja un mēs atkal nevarēsim turp doties. Labi vien bija, ka neaizgāju, jo drīz piebrauc mana mamma un viņi visi vēl nav atgriezušies. Vakarā man zvana Daiga un saka: mēs atradām visādus žurnālus, grāmatas un arī noplēšamo kalendāru. Kalendārā pirmā uzšķirtā lapiņa bija 11. novembris. Es visu paņēmu līdzi.’’ Tanī vakarā sarunu mēs beidzām, viņa teica, ka pārējo izstāstīs skolā. Nākamajā dienā aizeju uz skolu un sāku izprašņāt Daigu. Viņa stāstīja: ‘’Bēniņos, uz zemes stāvējušas divas bildes. Viena bija meitenes, bet otra vecas sievietes. Zēni bija ievērojuši, ka iepriekšējā reizē abas bildes bija vienādi noliktas, bet šoreiz viena bilde apgriezta kājām gaisā. Apakšējā stāvā bija viena sporta kurpe un uz āķīša karājās sporta jaka, bet pa sienu pilēja it kā asinis. Otrajā stāvā virs vienām durvīm bija rakstīts – ‘’Zāļu nodaļa’’, mēs sapratām, ka kādreiz tā bijusi slimnīca.’’ Kad visu to dzirdēju sapratu, ka šodien man jāiet kopā ar viņiem. Tur mums visiem kopā jāatrisina kāds noslēpums, bet diemžēl šodien mācības nenotiek, jo ir pēdējā skolas diena. Tūlīt sāksies vasara. Mēs sarunājam ar zēniem vasarā sazvanīties un sarunāt laiku, kad doties uz ‘’Dzelteno māju’’, jo negribētos pārtraukt izmeklēšanu, kad vēl tā īsti nav sākusies. Sarunāju ar savu mammu, ka šodien pēc skolas došos pie draudzenes Daigas, jo savādāk diez vai varētu uz turieni doties. Mums bija sarunāts, ka Daigas mamma mums atbrauks pakaļ vienos, jo bija jāpaņem arī Daigas brālis. Esam ļoti priecīgas, jo mums paliks vairāk laika paklejot kopā ar zēniem pa māju. Kad beidzot nonācām mājas pagalmā mani pārņēma bailes. Daiga mani mierina un saka: ‘’nekas traks tur nebūs.’’ Es uztraucos arī par to, ka mūs nepieķer, jo tieši tobrīd mājas pagalmā kāds pļāva zāli. Mājā tikt ir daudzreiz grūtāk nekā pagalmā, jo tur bija jāielien no zema jumtiņa pa mazu spraugu mājā iekšā un jāuzkāpj uz krēsla, lai nenokristu zemē. Savādāk tas nebija izdarāms. Beidzot esam mājā. Tā kā esmu vienīgā no mūsu kompānijas, kas pirmo reizi šajā mājā, tad visi man izrāda, ko iepriekšējās dienās atraduši. Māja patiešām izskatās diezgan šausmīgi. Apakšējais stāvs ir briesmīgākais, jo tur ir tumšs, tāpēc, ka visi logi ir aizsisti ar dēļiem, bet zēni jau ir kārtīgi nodrošinājušies. Viņiem līdzi bija vismaz trīs lukturīši. Kamēr klejojam pa māju pamanām, ka pulkstenis jau rāda viens. Uzkavējamies vēl piecas minūtes ilgāk un tad lūdzam zēniem, lai palīdz mums izkļūt laukā. Nonākam atpakaļ skolas pagalmā, taču no Daigas mammas ne miņas. Drīz no skolas iznāk Daigas brālis un jautā kur mēs bijām un kad būs pakaļ mamma. Mēs viņam visu izstāstījām. Tad mēs piezvanījām zēniem. Pa to laiku, kamēr mēs bijām pagalmā, zēni bija sev sataisījuši ļoti lielas nepatikšanas. Viņi bija izgājuši uz balkona un viņus bija ieraudzījis kāds vīrietis, jo māja bija vienā pagalmā ar citām mājām. Mēs gājām pie sētas novērst vīrieša uzmanību. Mēs ar Daigu skaļi izdvesām dīvainas skaņas, bet Daigas brālis pāri sētai pārspēra plastmasas pudeli. Tad piebrauca Daigas mamma un mums bija jādodas prom. Kad bijām pie Daigas piezvanījām zēniem. Viņi teica: ‘’Mēs pēc neilga laika izgājām laukā no mājas, bet vīrietis neko īpašu neteica, tikai to, ja viņi vēl kādreiz uz turieni ies, viņiem klāsies ļoti slikti.’’ Mums tas likās ļoti aizdomīgi. Tas vīrietis bija uzradies tik pēkšņi un draudējis zēniem un kāpēc viņu varētu uztraukt tas, ka mēs klejojam pa pamestu māju. Mums bija tikai divas domas – vai nu tas bija mājas īpašnieks, vai arī kaut kas daudz briesmīgāks. Diez vai mājas īpašnieks visu laiku būtu mājas tuvumā. Vasarā katru dienu devāmies uz turieni un katru dienu melojām vecākiem, ka dodamies uz klases pasākumiem un pārgājieniem. Vecākiem tas likās ļoti aizdomīgi, bet vismaz manējie vecāki neko neteica, jo domāja, ka vienkārši gribu kārtīgi izbaudīt vasaru. Kādu dienu aizgājām uz māju un uzkāpām bēniņos. Pēkšņi mēs ar Daigu tā sākām spiegt. Skats ir vienkārši šausmīgs! Uz zemes gulēja beigts cilvēks. Zēni teica: ’’Beidziet spiegt, jo kāds var izdzirdēt.’’ Zēni iet tuvāk, bet mēs neuzdrīkstamies pakustēties, jo esam tik pārbijušās. Zēni nepieskārās līķim, taču konstatēja, ka viņš ir nožņaugts. Tad es pēkšņi atceros, ka mājas pagalmā kokā karājās cilpa. Mēs izkļūstam no mājas un steidzamies pie tā koka, taču tur vairs nav cilpas, bet tikai paīss virves gals. To, ka tur bija cilpa, var apstiprināt arī Daiga. Tikai kur tā bija palikusi? Līķim ap kaklu viņa arī nebija. Nolēmām aiziet uz skolas pagalmu un izsaukt policiju. Atbrauca policija. Izstāstījām visu, ko zinām. Viņi aizveda beigto cilvēku, izpētīja virvi kokā. Lai to izdarītu viņiem vajadzēja kāpnes, jo tas bija vairākus metrus virs zemes. Viņi pateicās mums un ieteica labāk šeit vairs nenākt. Zēni izstāstīja par vīrieti kurš bija dzinis viņus ārā no mājas. Policisti palūdza zēnus doties līdzi uz iecirkni, lai izveidotu foto robotu, jo viņi jau bija pārbaudījuši to, ka šai mājai īpašnieka nav un tā tiešām kādreiz bijusi slimnīca. Un mums ar Daigu lika doties mājās, jo vienām labāk tur neiet. Vakarā man zvana zēni un stāsta par vīrieti. Viņš bija policijas datu bāzē, jo pirms mēneša esot izbēdzis no cietuma un vēl nav noķerts. Sēdējis bija par meitenes un vecas sievietes slepkavību. Es uzreiz ieminējos par tām divām fotogrāfijām. Zēni uzreiz atcerējās, ko nebija pateikuši. Viņi uzreiz zvanīja policijai. Es zvanu Daigai un izstāstu visu, ko man zēni bija pastāstījuši, jo viņi viņai vēl nepaguva piezvanīt. Daiga ir vienkārši šokā. Kādu laiku viņa neko nespēja pateikt, bet tad teica, ka tiksimies rīt un sarunu beidzām. Nākamajā dienā atkal visa kompānija savācāmies un devāmies uz ‘’Dzelteno māju.’’ Tiekam mājā. Uzejam bēniņos tur kur bija tās divas bildes – meitene un vecā sieviete, bet policisti tās bildes bija paņēmuši līdzi. Tur mēs ieraugām vēl divas fotogrāfijas, bet savādākas. Uz vienas bija tas nogalinātais vīrietis kuru mēs vakar atradām, bet uz otras jaunāks vīrietis. Man iešāvās galvā doma, ka tas varētu būt nākamais slepkavas upuris. Es izstāstīju klasesbiedriem par to un mēs nolēmām, ka bildes tūlīt jānogādā iecirknī, lai izpēta, kas tas par vīrieti un kur viņš dzīvo. Izrādījās, ka visi četri šie cilvēki bija no vienas ģimenes. Sievietes bija māte un meita un vīrieši arī bija viņu ģimenes locekļi – māte, tēvs, meita, dēls. Policija ātri sameklēja kur dzīvo šis vīrietis un sūtīja vienu patruļu uz turieni, bet otru uz ‘’Dzelteno māju.’’ Pēkšņi man iezvanās telefons. Es paceļu klausuli. Zvana kāds vīrietis un saka, un saka, lai mēs liekamies mierā. Ar to arī saruna beidzas. Liekas ļoti dīvaini. Kā slepkava ir dabūjis manu numuru. Taču policijai nav laika domāt. Izmeklētājs taisnā ceļā dodas uz vīrieša mājām, taču mēs protams uz ‘’Dzelteno māju.’’ Izmeklētājs teica, lai mēs nekādā gadījumā turp nedodamies un lika mums palikt iecirknī, taču mēs aizlavāmies. Lai, gan izmeklētājs bija saņēmis no ziņu, (no tās patruļas kura atradās vīrieša mājā) ka tur neviena nav, bet izmeklētājs devās visu izpētīt. No ‘’Dzeltenās mājas’’ arī bija saņemta ziņa, ka tur nekas nav, bet mēs devāmies uz turieni. Nonācām ‘’Dzeltenās mājas’’ pagalmā. Tad mēs iekļūstam mājā. Bijām ļoti klusi. Pēkšņi izdzirdam vaidus, kuri nāk no bēniņiem. Uzkāpjam augšā, bet tur uz zemes guļ jaunais vīrietis, bet par laimi dzīvs. Viņš mums čukst, lai ejam prom un atsūtam policiju, taču mēs nevēlamies nekur iet. Es paspēju aizsūtīt ziņu policijai līdz ienāca vīrietis. Tas pats vīrietis, kurš dzina zēnus no mājas laukā. Mēs sapratām, ka viņš ir slepkava. Mēs ar Daigu cerējām, ka tūlīt ieradīsies. Mēs vīrietim jautājām, kāpēc viņš grib nogalināt šo jauno vīrieti. Vīrietis domāja, ka viņš var to visu stāstīt, jo pēc tam, kad būs izstāstījis visu, mūs nogalinās. Viņš teica: ‘’Es gribu viņu nogalināt, jo viņš pieder pie ģimenes par kuru es neko negribu dzirdēt, jo tās divas sievietes, kuras jūs redzējāt fotogrāfijā bija mana bijusī sieva un meita. Sieva no manis izšķīrās, apprecējās ar citu un neļāva satikties man ar meitu, tāpēc nogalināju bijušo sievu. Meita par to uzzināja un gribēja doties uz policiju, bet man bija, kaut kas jādara lietas labā. Nekas cits neatlika kā nogalināt meitu. Tad es sapratu, ka pie visa vainīgs ir vīrs un pakāru viņu, bet nolēmu, ka vairs nekad neko negribu dzirdēt par šo ģimeni un nolēmu nogalināt bijušās sievas un viņas vīra dēlu. Un tagad atļaujiet man viņu piebeigt, es vairs nevaru ilgāk viņu paciest.’’ Viņš jau metās vīrietim virsū ar nazi, kad pēkšņi ieradās policija, lai, gan krietni aizkavējušies, bet tomēr laikā. Vismaz mēs uzzinājām gandrīz visu par slepkavu. Viņš pēkšņi sagrāba Daigu un pielika viņai nazi pie rīkles. Daiga sāka raudāt un es arī, jo mana labākā draudzene bija briesmās. Pa to laiku Fredis (zēns no mūsu kompānijas) bija pielavījies vīrietim no mugurpuses un zvēla viņam ar krēslu pa galvu. Slepkava nogāzās zemē, taču samaņu nezaudēja, lai, gan viņš mēģināja sagrābt nazi, bet viņam tas neizdevās, jo Daiga to paspēra projām. Policisti saslēdza slepkavu roku dzelžos un iesēdināja mašīnā. Mūs veda ar citu mašīnu. Kad nonācām iecirknī slepkava neko negribēja stāstīt, bet par laimi mēs visu zinājām. Kad beidzām stāstīt izmeklētājs sazvanīja mūsu vecākus, lai atbrauc mums pakaļ, jo bija jau vēls un vecāki jau vairākas reizes mums bija zvanījuši, bet mēs nevarējām atbildēt.
Vecāki ieradās iecirknī dusmīgi, bet ieraudzījuši mūs, palika ļoti laimīgi, ka atkal var mūs redzēt. Izmeklētājs izstāstīja vecākiem, ka mēs atklājām noslēpumu un ļoti palīdzējām. Kad mēs ar mammu nonācām mājās mamma mani kārtīgi izprašņāja un prasīja kāpēc mēs pēc paskaidrojumu rakstīšanas turpinājām iet uz ‘’Dzelteno māju’’ un kā mums izdevās atklāt slepkavības. Mamma nebija dusmīga. Viņa priecājās, ka esmu atkal mājās un tētis tā pat. Esmu gandarīta, ka esam atklājuši slepkavību un viss ir beidzies samērā labi. Nākamajā dienā devos ciemos pie Daigas, lai mēs varētu visu pārrunāt un kārtīgi izārdīties, lai to visu aizmirstu.
