Sveika , tauta.
Labai pēcpusdienai ielikšu dzejolīšus. :)
Mazs, sniegā nomaldījies dziedonīts,
kam sirds vietā pukst saules pasaciņa,
ar spodru dziesmiņu uz balta zara trīc
un zib un vizuļo kā dzintaruguntiņa.
Kur dīvaini tas ir šai baltā klusumā!
Kā brīnumam tam tuvojos es, pārslas sēdams:
Mans mazais draugs... Te — spurks! Un nava vairs nekā —
tik zars vēl līgojas, to klusi pieminēdams,
un sniegā pūkainā sīksīkās pēdiņas ...
Kur nāca viņš? Kur palika? Kā teikt! Ak, Dievs —
tik rāpuļgaita mums ir droši izpētāma.
Gars spārnotais kā sapnis nāk un aizlaižas,
un kam viņš pamirdz, var tam tikai — pateikties.
Nojautu skaņas elpo
Pusnakts klusumā upe,
Ieguldzas atvara mute
Un apklust kā noslēpums.
Sīkām nespēka balsīm
Pār atteku odi sīc;
Bālas ūdensrozes vīst
Melnajā lēplapu salā. ― ― ―
Dziļumos līdaka sirma
Zem miruša ozola stumbra
Iztraucē burbuli dusā:
Ceļas no zaļzāļu dzelmes
Lāsojot sidraba dvaša
Plinkš ! ― ― ―
Migla izkāpa,
Ietina pasauli
Baltā sapnī.
Zem saulītes siltmīļā vaiga (7)
Saulīte debesīs dzied -
Zeltainu balsi
Pār pasauli lej,
Pārlūko,
Izgaismo,
Mudina augt.
Atsaucas puķes
Un atbalso mežs,
Ūdeņi vizuļo,
Upītes skrej,
Sudraba mugurām zivtiņas zvīļo
Un zem saulītes siltmīļā vaiga
Dzīvība dejā
griežas un dzīvo.
Katrs pumpurs un sēkla
ir rūpīgi lolota vēstule,
Kuru caur ziemas sniegiem
vasara vasarai sūta,
Un, kad nāk rudens, lai samestu
lapas duļķainā ūdenī,
Pastā jau glabājas sūtījums,
adresēts nākamai vasarai.
Viss, ko mirstošā māsa
māsai gribēja pastāstīt,
Magones sēkliņā ierakstīts,
alkšņa pumpurā ietīts,
Labais, skaistais un gudrais
ir mūžīgs kā pati zeme,
Ledus zilajos seifos
asni kā banknotes glabājas...
Četrus mēnešus saule
aploksnes vaļā plēsīs,
Vasara lasīs un smiesies,
vasara lasīs un raudās,
Notērēs asnus līdz pēdējam
un atkal krās jaunus − nākotnei,
Atkal zem mežrozes sēdēs
un jaunas vēstules rakstīs.
Cilvēki,
Šonakt dodieties drīzāk pie miera,
Jo pa ielām staigā ceriņi −
Apreibuši ceriņi,
Kas nevienam negriež ceļu.
Ceriņi ieskrien mums tieši krūtīs.
Ceriņi dzied un smejas.
Un arī mums pazūd ceļš.
Cilvēki,
Šonakt visās ielās staigā
Apreibuši ceriņi.
ir pavasaris
daudz jaunu lapu mostas
dzimst jauni pumpuri
un kukaiņi tiem apkārt rosās
nu gatavie pumpuri pasaulē iziet
tie kļūst par lapām
kas vējam un lietavām spītē
kaut lapas vel zaļas
un nezin tās neko
tās spītējot izslejas
un tēlo nez ko
tā naktis dzestrās vada tās
gan mitrā pavasarī, gan tveicē vasarā
līdz pienāk rudens
(nu tās sārtas kļūst)
un viņu prāts jaunus apveidus gūst
tik pienākot pirmajam salam
tās, šķiet, sapratušas kaut ko līdz galam
un rudens vējam esot klāt
tās mētājas pie manām kājām
tad grābsim lapām kapu kopas
krītot pazaudējušas tās savas labās domas
mās aizvedīsim tās uz masu kapiem
tā darām mēs jau gadiem
nu klāt ziema
(lapas sāk jau pūt)
un atkal spītējot salam
tās kopā brūk un drūp
lai balta sniega sega
kā pēdējā lūgšana pāri tām krīt
lai pasaule aizmirst šīs lapas
lai aizmirst jau rīt
jūra
bez soļiem
nāk tuvāk un tuvāk
liedags jau noziedējis
bērnības trauslajās
neaizmirstulēs
tik dziļš
un tik pierietējis
grozies
starp medūzām
akmentiņiem
guli starp gliemežvākiem
kur vēl
tik tuvu
starp kaijām un viļņiem
būt maiguma uzrunātam
jūra
tik viegli
kā dzintara grasi
pacels tevi pie lūpām
nebaidies
vējš tevi neatprasīs
auglīgi viļņainām
šūpām
jūra
bez soļiem
slīd tuvāk un tuvāk
rožainām saulrieta burām
neturies pretī
neatskaties
tur migla dej
ugunskurā
Jau ziediem rotātas pļavas,
Jau dziesmām viļņojas gaiss,
Gaišs zaļums sedz kalnus un gravas:
Klāt maijmēness debešķīgais.
Un saule tik mīļi, tik spoži
Pie skaidrā ziluma mirdz,
Un lapoti meži tik koši,
Un līgsmi pukst cilvēkam sirds.
No putekļiem ārā, no dūmiem
Mūs ziedošais pavasars sauc;
Gals bēdām un sirdēstiem drūmiem,
Vēl pasaulē prieku ir daudz.
Kad pirmā zāle dīgst,
tad zeme lūgšanu skaita,
un zvaigznes debesīs
apstājas savā gaitā.
Aiz zvaigžņu dūmakām
debesis veras vaļām,
un Dievs pats pa zemi iet
pastalām zaļām.
