Dzejolīši 23

Asaras

Kaut kur sirds apvidū
Jūtamas trulas sāpes.
Laikam tā to sauc, jo jūtu,
Ka tās ir sasodītas beigas.
Asaras acīs riešas
Ja godīgi bezjēgā.
Tās nav sauktas.
Ajj, man vienalga pie kājas!
Lai nāk, ja grib.
Tāpat tās dzīšu prom.
Man jūs nevajag! Šķic!
Bet tikai viens cilvēks prot tās dzīt prom
No maniem vaigiem
Un tikai viens cilvēks
Liek man smaidīt.
Bet tas nekas,
Jo zinu, ka kaut kā galā tikšu.
Tās nebūs graizītas vēnas,
Bet gan kustība uz priekšu.
Tieši tā, nesēdēšu iepakaļ.
Manas smadzenes jau nākotnes vīzijas kaļ.
He hē! Skat, kā!
Pavisam viegli tiku es pāri.
Tik tās asaras,
Tās mazliet traucē
Aizmirst visu,
Kas bija un kam bija jābūt.
Caur asarām es pati sev prasu:
Vai man bija domāts skumt?
Kuru es cenšos apmānīt?
Es visiem saku vienu un to pašu:
Man kļūs labāk jau rīt!
Un smaidu, kaut arī nejūtu sirdi savu.
Meli mani glābj.
Lai cik sasodīti pretīgi tie būtu,
Tie palīdz man kāpt
Augstāk par to, kur es pašlaik pūstu.
Tas nekas, ka sāp arī citiem
Dēļ maniem meliem un vārdiem.
Asaras kāpj acīs litriem,
Atkal un atkal, tās neaptrūkstas.
Kur tik daudz tās rodas?
Varbūt ļaut tām vaļu, lai kļūtu vieglāk?
Vai arī turpināt šo spēli ar svešām maskām?