Mana ragana melnā, mana elle un debess,- laikam sabiršu pelnos, Tevī sadegšu es! Laikam izbārstīs vēji, manus pelnus tāpat kā āīs dzimtenes smiltis,
kuras glāsta Tavs skats.
kā šīs dzimtenes smiltis, Tās nav acis, bet debess, kura gremdē un ceļ! Tā nav mute, bet uguns, cauri kauliem, kas sveļ! Tie nav mati, bet dūmi- kuros elles tik daudz! Tavas velnišķās rokas- kā tās smacē un žņaudz! Mana ragana melnā, karstās nakts pieskāriens,- vai Tu dzīva vai tikai sapņu vīzija vien? 
Pirmkārt - gramatika, gramatika, gramatika.... nu galīgā pakaļā.
Otrkārt - "šīs dzimtenes" - vai tad ir tev arī cita dzimtene? Manās acīs tā ir ļoti rupja stila kļūda, kas nav piedodama arī dzejā.
Treškārt - jēgu dzejolī nesaskatīju nekādu. It kā par dzimteni, it kā mākslinieciski salīdzinājumi, bet pārlasot reizi trešo, tā arī nespēju saskatīt/iztēloties. Tik ļoti abstrakti mākslinieciskie salīdzinājumi, ka jelkādu sakaru tajā visā nespēju saskatīt.
Ceturtkārt - tīri mans subjektīvais viedoklis - šāda forma, manās acīs, nav dzejolis.
Piektkārt - viss iepriekš teiktais paliek spēkā, tomēr skan ļoti plūstoši un ar brīvām, neuzspiestām atskaņām, ritmu.
Kopumā - ja būtu kaut nedaudz lasāma gramatika, un, ja necenšās tajā saskatīt jēgu/domu, tad izklausās labi.
