Dzejolis par zaudētām mājām1

Kad esi Tu nekurienē.
Nav kur iet un nav nekā.
Kad siltās mājas ieņemtas,
Ļauns pūķis tajās sēž
Un tuvoties tam bail.
Kad smaga cilpa jau apņem kaklu
Kā čūska aptinas, smacējot nost.
Tad beigas jau Tu redzi tuvu,
Un miglā iekšā ej Tu.
Tad viegls vējš uzpūš
Un drauga veidols parādās
Viņš padzen čūsku ļauno
Un ar viņu kopā es
To pūķi drīz vien satikšu
Un tas mani nožņaugt kāros
Bet nemiršu es, to nu zini
Jo draugs man ir dimdozaurs.