Dzīves baltās dienas...
Dzīves melnās dienas
liek dvēselei
cietā gliemeža
čaulā tīties,
nejūtīgie un pārlieku
ziņkārīgie,
lai tur nespētu
ieskatīties.
Dzīves baltās dienas
savukārt
atver aizslēgtos
logus un durvis,
vienā mirklī ļauj
piedzimt brīnumam,
kurš tev spārnus
iedod kā burvis.
Lai Tev vairāk
balto kā nebalto,
dienu turpmāk
dzīvojot būtu, lai tās zelta
guldeņos pārtaptu,
un no draugiem
cīruļu vieglumu
saviem nākošiem
gadiem gūtu!
Nevaru aiziet..
Nevaru aiziet
No Tevis
Neatvadoties.
Nepasakot to.
To, ka es ilgošos
Pēc Tevis.
Par Tevi
Domāšu
Katru mīļu brīdi,
Katru stundu,
Katru minūti,
Pat katru sekundi.
Tu būsi manās domās,
Jo aizmirst Tevi
Es nevaru.
Un nevarēšu
Tikmēr, kamēr vien eksistēšu,
Jo vairāk es nedzīvoju.
Es tikai
Eksistēju.
Bez Tevis
Tikai eksistēju.
Jūra...
jūra
bez soļiem
nāk tuvāk un tuvāk
liedags jau noziedējis
bērnības trauslajās
neaizmirstulēs
tik dziļš
un tik pierietējis
grozies
starp medūzām
akmentiņiem
guli starp gliemežvākiem
kur vēl
tik tuvu
starp kaijām un viļņiem
būt maiguma uzrunātam
jūra
tik viegli
kā dzintara grasi
pacels tevi pie lūpām
nebaidies
vējš tevi neatprasīs
auglīgi viļņainām
šūpām
jūra
bez soļiem
slīd tuvāk un tuvāk
rožainām saulrieta burām
neturies pretī
neatskaties
tur migla dej
ugunskurā..
