šeit ir tikai daži mani dzejoļi. atzīšos, ka pēdējā laikā nav sanācis neko uzrakstīt, taču savos krājumos atradu kaut ko ne pārāk sen sarakstītu. būtībā rakstu tikai tad, kad pašai ir tās sajūtas, kuras labāk likt uz papīra.
Vēstule sniegā.
Ir vēls, un tu to jūti.
Dīvaini, bet tu jūti, kā vēsie spārni skar dvēseli.
Pienāk brīdis, un tu savas asaras projām sūti
Sudraba aploksnē, zelta diegiem šūtiem.
Krīt pārslas, un klusums azotē zogas
Kā bezbailīgs viesulis tajā ērti iekārtojas,
Un ar milzu spēku grib noraut tavu piedurkņu pogas,
Bet nē... tu stājies tam pretī ar lūdzošām rokām.
Šķiet sniega sega lauž debesis,
Un pārslu virpulis uz mirkli pierimis.
Zem sniega pēdas meklē vēstuli,
Kuru pagājušo gad’ te atstāji.
Lidojums bez spārniem.
Ir vakars, un debesis sārtojas,
Priežu galotnes kļūst arvien tumšākas.
Es stāvu tās krastā un domāju –
Kas gan svarīgāks var būt par vienreiz dotu dzīvību..?
Jūras viļņi pret krastu steidzīgi skrien,
Un man šķiet, ka pasaule griežas ap mani vien.
Es stāvu un vēroju tevi, skatos tavās dzidrajās acīs
Un gaidu, kad kāds pārtrauks klusumu, kāds kaut ko sacīs.
Pār jūru laižas saulstariem klātās kaijas, pūš vējš
Un nikni mētā koku galotnes, it kā kaut ko gribēdams pateikt tās plēš.
Visapkārt tik skumji un vienmuļi kļūst;
Sapņi un lolotās cerības apziņā grūst.
Es baidos no tā, ka tu aiziesi
Un vienaldzībā pret mani tālāk dzīvosi,
Bet tik un tā... man vienmēr būs kaut kas neatņemams –
Kaut kas tāds, kas mūžam paliks tikai un vienīgi mans.
Piedod.
Tavus matus klāja trauslas sniega pārslas,
Un sārtās debesis par aukstu nakti vēstīja.
Bālo seju blāvs sārtums ieskāva,
Tavus plecus plāns zīda lakats sildīja.
Tu gaidi, bet nezinu, cik ilgi vēl,
Sāk likties, ka laiks apkārt apstājies.
Tev salst, es jūtu, man Tevis žēl,
Nekad tik ilgi neesmu es kavējies.
Sajūtas.
Redzot citu acīs prieku,
Dzirdot apkārt smieklus,
Mani pārņem vientulība blāva
Kā kalna nogāze stāva.
Nespēju tikt augšā, esmu pārāk vārga.
Tie cilvēki man apkārt kā filmā bez skaņas -
Muti atvērtu smejas,
Smieklu aprises atmirdz tiem sejās.
Es slēpjos aiz viltotā smaida;
Tie apkārtējie, dzīvelīgie, mani nedaudz baida.
Tā mana vienaldzība pārāk daudz uz āru laužas.
Un cilvēku smaidi mani neiepriecina,
Tie mazliet sirdī graužas.
Līst asaras gaužas, gaužas..
