Ir pienācis brīdis, kad es savos 17 gados aizdomājos, šis pats nāca ārā..
Es neuzskatu, ka šie ir dzejoļi, bet drīzāk manas pārdomas.
Nevēlos to uzrakstīt uz papīra un izmest miskastē, labāk ielieku te..
Dzeja, nē drīzāk pārdomas...2
18
0
Es šeit sēžu krasta malā
Visas domas metu malā
Skatu tikai skudru tur galā
Un netieku ar sevi galā...
Tas brīdis, kad izrauj ar mokām
Tik svarīgus cilvēkus no rokām
Pieņemt to savā prātā
Nav tik viegli kā tu domā...
Es itkā eju ar smaidu uz sejas
Bet tu jau nezini, kas pār mani veļas
Tu redzi tikkai manu ārieni
Un tu nemaz nenojaut, kas manī iekšā sēž...
Lai kāds spēks noposta šo vietu
Kur ļaunums visus baksta ar mietu
Šeit ļaunums posta mūsu tautu
Viņu var dēvēt arī par Naudu...
Tev patiks šie raksti
