Pirms kāda laika pievienoju dažus no saviem dzejoļiem. Bija cilvēki, kuriem patika un tādi, kuriem nepatika, bet, neskatoties uz to, nododu lasīšanai kaut ko nedaudz jaunāku + dažas manis fotogrāfētas bildes.
* * *
Ziņkārīgais pavediens.
Kāds spītīgs dzijas pavediens
No cilvēka vienmuļās dzīves iztinies..
Tāds nieks vien esot,
Ja saproti, ka esi viens.
Tam esot apnicis tur vilnas mudžeklī,
Griboties redzēt ko jaunu.
Pa pasauli dauzīties, smieties,
Vērot apkārtni ar acīm pakausī.
Tas nedrošus soļus sper,
Nezinot, kas pretī to sagaida.
Kas labs, vai slikts – tam viss vienalga,
Tas pilnīgi visu ārpus vienmuļās dzīves tver.
* * *
Tukši peroni zem pelēkā sniega;
Katram vagonam pa kādam cilvēkam tiek.
Pelnīti vai nepelnīti - durvis aiz kāda aizveras,
Par savu esamību padomāt liek.
Logi netīri un aizsaluši – neredzu neko.
Par nākotni jau nerunāsim,
Kur nu vēl par bijušo.
Priedēm aplauztas galotnes;
Uz krūtīm rokas gribu sakrustot,
Tā izjūtot sevi vēl tuvāk,
Ārā ziema – steidz apbrīnot
Kā putni, kas gaida pavasari,
Skaļi klaigājot.
Vēl mazliet līdz sliedes aprausies,
Un es pamāšu, tev aizejot.
* * *
Krāsas nemainīgas, joprojām sarkanā,
Es esmu tā nesaprastā.
Vai tiešām laika nav?
Vai esmu pārāk laba?
Ko tur daudz.. tāda nu ir tev tā daba.
Ne kliegt, ne raudāt,
Tik skatīties pāri
Un aizmirst, kā tu manu veidolu skāri.
Tas laiks ir apstājies,
Es varu atzīties -
Tu biji mans, bet esmu samierinājusies.
Nav viegli atsperties, kad esi aizķēries
Aiz smilgas nolauztas,
Neviena nesaprastas.
Manas ilūzijas nu ir sašņorētas;
Jaunos apavos likt - tam tās paredzētas.
Ne skumt, ne ienīst,
Tik ļaut lai pielīst
Ar smaidu un smiekliem tukšās domas.
Tas laiks ir aizmirsies,
Es varu atteikties
No tavas iedalītās lomas.
* * *
Es došos pie tevis. (veltījums tuvam cilvēkam, kura vairs nav)
Spīd saule, krīt lapas, dzied vējš.
Sētmalē no ābelēm sirmgalvis ābolus plēš.
Es debesīs paveros un raugos tik dziļi...
Vējš mani skauj, plīv mākoņi zili.
Es nebaidos tevis, tik sevis mazliet,
Kā ilgas pēc tevis putni debesīs iet.
Līst lietus, un mākoņi sauli sedz;
Es jūtu tevi, tu manī ilgas dedz.
Cik grūti izprast dzīves saturu...
Tās saturu, domu un būtību.
Bet tā jau ir dzīve, tā mainās
Kā lapa, kas iegulst tev plaukstās.
Te sadzirdu debesīs dzērvju klaigas;
Tās šalc kā vējš – klusas, mierīgas, maigas.
Caur mākoņiem zeltīti saulstari laužas,
Tā dīvaini kļūst... kaut kas sirdī graužas.
Es zinu, ka ilgas tu nedzirdi,
Tu nedzirdi, bet varbūt tās sajūti..?
Gurst acis, un rokas gar sāniem slīd,
Es nezinu, kad atnāksi – šodien vai rīt?
Tu zini, ka gaidu es tevi vien.
Putni strauji kā cerības gaisā skrien,
To spārni viegli skar debesis.
Riet saule; bez tevis man vienaldzīgs viss.
