http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-53/656656
Pēc slimnīcas Elīza jutās pārgurusi. Viņas spēki bija izsīkuši un šobrīd vairāk par visu meitene vēlējās vienkārši pagulēt. Tas tomēr bija daudz smagāk kā viņai likās.
- Tu esi stipra, meitiņ, - tētis slavēja Elīzu, lai uzmundrinātu viņu.
- Paldies, tēt, - meitene nožāvājoties atteica.
- Tagad tev jāatpūšas, - mamma piebilda, - Aizvedīsim tevi mājās, bet paši izbrauksim, lai neviens no mums tevi netraucētu.
- Jūs man netraucējiet, - Elīza iebilda.
- Tev tik un tā vajadzīgs miers, - mamma atteica, - Didzis jau pieteicās palikt ar tevi. Mēs viņam uzticamies.
- Jā, es negribētu palikt viena šobrīd, ja nu man atkal paliks slikti, - Elīza prātoja.
- Puisim ir pieredze. Es ar viņu jau parunāju, - Andris izteica savas domas.
- Kur jūs brauksiet? - Elīza vēlējās zināt.
- Aizvedīsim brāli pie krustvecākiem, - mamma paskaidroja.
- Pasveiciniet viņus, - Elīza smaidot piebilda.
- Noteikti, - vecāki reizē apsolīja, - Bet, ja nu kas, tad zvani, - Andris nopietni teica.
- Apsolu, - Elīza solīja un vēra jau vaļā mašīnas durvis, jo tētis bija iebraucis pagalmā. Didzis meiteni sagaidīja un padeva roku, lai palīdzētu izkāpt no auto. Elīza pateicībā pasmaidīja. Viņai pavisam nedaudz noreiba galva no straujās kustības un viņa priecājās, ka blakus ir kāds pie kurs var pieturēties.
- Laiks līdz pēcpusdienai būs tikai mūsu, - Didzis divdomīgi čukstēja.
- Mūsu gan, - Elīza jau atkal nožāvājās, - Varēsi mani nolikt gulēt.
- Es tev nodziedāšu šūpuļdziesmu, - puisis ierosināja.
Vecāki tikai paņēma pāris mantas, ko iepriekš bija jau sapakojuši un atvadoties no jauniešiem, pameta viņus vienus.
- Man tevi uznest augšā vai pati tiks? – Didzis laipni piedāvāja.
- Gan jau es kaut kā pati, - Elīza smaidot teica un vilka nost āra drēbes. Puisi palīdzēja tik ārā no jakas.
- Es tomēr labāk palīdzēšu, - Didzis nesagaidot atbildi un paņemot Elīzu klēpī, uzmanīgi viņu nesa uz augšstāvu. Meitene nebija smaga, viņš pat neaizelsās tiekot līdz guļamistabai un viegli noliekot meiteni gultā.
- Es sapratu, ka nav vērts protestēt, - Elīza smaidot atteica un centās atbrīvoties no pārējā apģērba, lai iekārtotos zem segas.
- Es aiziešu pēc ģitāras, lai varu nospēlēt „Aijā žūžū”, - Didzis atvainodamies pamata istabu, lai aizskrietu līdz mašīnai.
Elīza nometot apģērbu tur pat pie gultas, smaidot palīda zem segas. Viņai puisis ar katru brīdi palika arvien svarīgāks, viņa negribēja domāt par to, ka zaudēs viņu. Viņa būtu gatava kaut katru dienu paciest slikto dūšu un reibumu, ja vien tas viss palīdzētu viņai izdzīvot.
- Noilgojies? - Didzis, iztraucējot Elīzu no pārdomām, jautāja.
- Mhm, - Elīza nomurmināja un pagriezās uz sāniem, lai labāk varētu redzēt, ko puisis dara.
- Esi gatava laisties snaudā? - puisis divdomīgi jautāja.
- Kas tev prātā? - Elīzai tas viss likās arvien aizdomīgāk.
- Es taču jau teicu, ka šūpuļdziesma, - Didzis viltīgi atteica un uzsāka spēlēt klusu melodiju, Elīza aizvēra acis un klausījās tikai mūzikā.
Puisis uzsāka dziedāt zemā un mazliet rūcošā balsī:
Tavs acu skatiens maldinoši dziļš
Tas ierauj visumā un nelaiž
Tavs smaids kā roku dzelži pakļauj
Tas pieķēdē un notur klāt
Un lūpas tavas kārdinoši saldas
Tām piekļauties un aizmirsties
Tāpat kā ķermenis un smarža
Tās miegā mani vajāt nebeidz
...
Tu esi tā, ko neprātīgi mīlu
Tu esi tā, bez kuras dzīves nav
Tu mani pazudini lēni, lēni
Pat nepamanot spēku šo
Tu esi tā, ko neprātīgi mīlu
Tu esi tā, bez kuras dzīves nav
Tev blakus paceļos es augstu
Un nolaisties vairs nevēlos ..
Otro pantiņu puisis atkārtoja divas reizes, tā uzsverot tik svarīgos vārdus.
- Skaisti, - Elīza ar asarām acīs atzina.
- Es ceru, ka tu palīdzēsi man pabeigt to, - Didzis pieliecās, lai noskūpstītu savu meiteni.
- Tā ir perfekta, - Elīza atteica.
- Manuprāt tai vajadzīgs turpinājums, - Didzis izteica savas domas.
- Tu vēlies, lai es tev palīdzu? - Elīza līdz galam neticēja.
- Tu esi vienīgā, kas var man palīdzēt pabeigt šo dziesmu, - puisis godīgi atzinās, - Tu esi vienīgā, kas to ir dzirdējusi un es nevēlos, lai kāds vēl to dzird, kamēr tā nav pabeigta.
Elīza uz īsu brīdi apjukusi lūkojās puisī. Viņš viņu lasīja kā grāmatu. Didzis taču nevarēja zināt, ka viena no viņas vēlēšanām bija dzirdēt, ko nedzirdētu. Viņš pat neapzinās, ko šobrīd ir devis meitenei. Viņa iekšēji iekliedzās.
- Kaut kas noticis? - pamanot pārsteigumu draudzenes sejā, Didzis jautāja.
- Viss ir vislabākajā kārtībā, - Elīza smaidot atteica un pievilka puisi sev tuvāk klāt, lai vēlreiz viņu noskūpstītu, tā pasakot paldies.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-55/657021
