http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-51/656497
- Es aizmirsu savu pulksteni, - Didzis atvainodamies, piecēlās no galda, lai dotos tam pakaļ, - Tūlīt būšu atpakaļ.
- Gaidīšu tevi, - Elīza veltīja puisim mīlestības pilnu skatienu.
- Es ilgi nebūšu, - piemiedzot ar aci draudzenei, Didzis devās uz augšstāvu.
Nonākot istabā Didzis uzreiz pamanīja nesaklāto gultu, kurā vēl nesen abi ar Elīzu bija baudījuši kaisles pilnus mirkļus. Viņš negribīgi to saklāja, lai noslēptu pēdas par notikušo un atvēra vaļā logu uz vēdināšanās režīmu. Puisim likās, ka pulkstenim jābūt uz kumodes, tomēr tur to nemanīja. Pārcilājot tur esošos papīrus, viens no tiem nolidoja zemē. Didzis pieliecās, lai paceltu to, tomēr teksts uz lapiņas, neļāva to nolikt atpakaļ. Viņš sāka lasīt tur uzrakstīto.
1. Vēlos atstāt ko paliekošu, nezūdošu
2. Vēlos piepildīt kāda sapni
3. Vēlos pacelties debesīs augstu
4. Vēlos sajust apbrīnu, cieņu
5. Vēlos dzirdēt, ko nedzirdētu
6. Vēlos redzēt, ko apsolītu
7. Vēlos mīlēt kādu tik ļoti, ka sāp +
8. Vēlos atdoties kādam uz mūžu
9. Vēlos nodzīvot dzīvi godam!
Didzis nojauta, ka šis nebija domāts viņa acīm, tomēr nespēja to vienkārši nolikt un aizmirst. Pamanot plusiņu pie septītā punkta, viņš saprata, ko meitene ar to bija domājusi, tāpēc, paņemot baltu lapu un pildspalvu, puisis pārrakstīja Elīzas uzrakstīto. Viņš apzinājās, ka ne visu spēs izpildīt, tomēr bija lietas, ko viņš varēja palīdzēt izsvītrot no saraksta. Viņš sev apsolīja, ka tuvāko mēnešu laikā viņš neko citu necentīsies sasniegt kā tikai plusiņus šajā sarakstā.
- Atradi pulksteni? - Elīza joprojām smaidot jautāja, kad Didzis atgriezās virtuvē.
- Šķiet mums tas būs jāmeklē kopā, - Didzis atteica.
- Tad vēlāk pameklēsi, - Elīza ierosināja un turpināja ēst brokastis.
- Ko mēs šodien darīsim? – meiteņu mamma jautāja. Redzot savus bērnus smaidošus un laimīgus, viņa vēlējās doties ārpus mājas, lai izbaudītu šo mirkli, jo apzinājās, ka tādu var nebūt vairs daudz.
- Varam aizbraukt kaut kur pastaigāties, - tētis ierosināja.
- Varbūt uz Rīgas Zooloģisko dārzu? – ome jautāja.
- Didzi, tu ar mums? - Andris prasīja.
- Jums būs vieta? - puisi nebija pārliecināts, ka var pievienoties ģimenes izbraukumam.
- Domāju, ka arī Ēriks vēlēsies braukt, - Andris paskaidroja, - Viņa vecākiem ir busiņš, sarunāšu ar viņiem.
- Nu tad es tikai par, - Didzis smaidot piekrita un paskatījās uz Elīzu. Viņa bija vēl laimīgāka kā pirms mirkļa, dzirdot puiša atbildi.
- Es uzzvanīšu Ērikam, - Laura pieteicās un devās pēc sava telefona.
- Viņi ir kļuvuši vēl nešķiramāki kā kādreiz vai arī esmu ko palaidis garām? - tētis domīgs sprieda.
- Tu kaut ko esi palaidis garām, - Elīza iesmejoties atbildēja un pārējie pievienojās viņai, tikai tētis joprojām izskatījās nopietns, kas izraisīja vēl sirsnīgākus smieklus.
- Kas te notiek? - Laura mazliet apjukusi jautāja.
- Tētis vienkārši skaļi domā, - Elīza caur smiekliem izgrūda.
- Nu labi, - Laura paraustot plecus atteica, - Sazvanīju Ēriku, viņi iedošot mašīnu. Ēriks pat pieteicās pats atvest.
- Viņam taču nav tiesību, - tētis nosodoši teica.
- Te jābrauc ne vairāk kā puskilometrs, gan jau nekas nenotiks, - Laura atgādināja.
- Tāpat es viņam to pateikšu, - tētis palika pie sava.
- Tēti! - Laura saprata, ka nav vērts iebilst, jo tas taču bija tētis.
- Labi, ejam taisīties, - dvīņu mamma teica un paņēma Danielu, lai sapostu viņu.
Visi bija paēduši, tāpēc katrs pazuda savā istabā, lai pēc desmit minūtēm atkal satiktos koridorā.
- Labrīt! - Ēriks priecīgs visus sveicināja un sniedza Andrim mašīnas dokumentus un atslēgas.
- Jaunais cilvēk, - dvīņu tētis nopietni teica, - Mums laikam būs jāparunā par braukšanu bez tiesībām.
- Bet .. – Ēriks centās ko iebilst.
- Es nepieļaušu, ka tik neapdomīgi jaunieši satiekas ar manām meitām, - viņš jau nedaudz smīnot piebilda.
- Man ir tiesības, - Didzis jau vilka ārā no kabatas maku, lai to pierādītu.
- Tāpēc jau es tev neko nesaku, - Andris pagriezās un piemiedza puisim ar aci, lai viņš piespēlē līdzi.
- Nu jā, tas ir nopietni, - Didzis saprotot mājienu teica, - Tāda bezatbildība.
- Bet .. - Ēriks kļuva arvien nopietnāks.
- Mīļum, - Laura iejaucās, - Tu taču pazīsti manu tēti un zini kā viņam patīk āzēt cilvēkus.
- Biju piemirsis, - Ēriks nopūšoties atzina.
- Tagad uz kādu laiku atkal atcerēsies, - Elīza piebilda, - Dodamies? - meitene jautāja, jo virsdrēbēs istabā palika arvien karstāk. Viņa vēlējās ātrāk nokļūt uz ielas.
- Jā, braucam, - tētis pacēla augšā atslēgas aicinot visus uz mašīnu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dvinu-nedienas-53/656656
