Atvainojos par daļas kavēšanos! Mana mūza bija aizgājusi atvaļinājumā! 
~~
-„Nē, šis temats ir izsmelts. Tāda punkta nebūs, ja tomēr manīsiet savu izvēli zināsiet, kur mani atrast.” – Olīvija mierīgā balsī teica, kaut arī iekšā viņu tirdīja nesavaldības gars. Vaivarāju saimnieks gribēja panākt sev izdevīgus noteikumus, kuri neapmierināja ne firmas, ne Olīvijas intereses. Gan jau atradīsies cits, kas piekritīs noteikumiem, Olīvija nodomāja.
-„Jūs neatradīsiet tādu piegādātāju kā es.” – Visvaldis pārliecināti noteica. No kurienes gan tāda pārliecība, viņai gribējās atcirst.
-„Es nemaz nemeklēšu tādu kā jūs.” – šie vārdi izklausījās dīvaini, bet viņa redzēja, kā noraustās vaibsti Visvalža sejā. Viņa juta uzvaru, bet varbūt tomēr tā nebija uzvara.
-„Uz drīzu tikšanos.” – Visvalža sejā bija lasāma uzvaru, bet viens jautājums urdīja Olīviju: kāpēc?. Tik pārliecināts vai arī vienkārši naivs, vai arī zina, ko dara: visi šie jautājumi mocīja Olīviju. Tomēr sejā nenoraustījās ne vaibsts, it kā Visvalža vārdu nebija ietekmējuši viņu.
-„Uzredzēšanos”- Viņa attrauca.
Visvaldis pameta kabinetu. Tomēr Olīviju šī saruna nelika mierā. Viņa apsēdās krēslā un sāka cilāt papīrus, kas stāvēja uz galda. Kabinets bija gaišs, plaši logi, sienas bija nokrāsotas baltas. Pats kabinets bija iedomāti sadalīts divās daļās: centrā atradās galds un krēsli, bet pie kreisās sienas bija ādas dīvāns un mazs galdiņš. Olīvijai patika, ka telpa bija sadalīta.
Pulkstenis rādīja trīs dienā. Šodien laikam jābeidz un jādodas uz dārziņu pēc Elīnas. Salikusi mapīte dokomentus, viņa grasījās doties prom, bet pamanīja uz galda stūra neizšķiroto pastu. Olīvija domāja pārskatīt, bet tomēr iemeta somā un aizgāja.
-„Uzredzēšanos, Brigit” – viņa noteica, nesagadījusi atbildi, iekāpa liftā. Olīvija raudzījās kā nomainās cipari, domas likās noklusušas. Izgājusi no ēkas viņa devās uz mašīnu.
Katrs vakars pēc darba bija vienāds. Katra diena likās vienāda. Tomēr Olīviju tas apmierināja, nekādu satraukumu, nekādu pārdzīvojumu. Dienas ritēja savās sliedēs, ritms - kuru viņai patika nemanīt. „Darbs nav tikai spēle, kur katrs cenšas pagrābt vairāk konfekšu no turzas” – Olīvijai šie vārdi skanēja galvā, tā bija teikusi kāda Prinstonas universitātes profesore. Olīvija tam piekrita, bet ne vienmēr šajā mantkārīgajā laikmetā to varēja īstenot. Drīzāk strādāja noteikums: vai tu apēd vai tevi apēd…
~~
-„Elīn, beidz skraidīt jāiet gulēt” – Olīvija norūca. Elīnai dārziņā bija priekpilna diena, un tagad viņu nevarēja nolikt gulēt, jo emocijas lakstīja kā tādi zaķīši. Beidzot Olīvija pielauza aiziet gulēt, jau bija vienpadsmit. Izslēgusi gaismu, viņa novēlēja labunakti Elīnai un devās ārā no istabas.
-„Mam..” – viņu pasauca Elīna
-„Jā, mīļā..” – viņa akurāti atsaucās, jo padomāja ka Elīnai vēl grib spēlēties vai skatīties televizoru.
-„Keta.. mani uzaicināja uz dzimšanas dienu.. Es .. Es.. drīkstēšu iet? – viņa uzmanīgi runāja. Bailes no Olīvijas atteikuma.. Olīvija pasmaidīja un teica: „Parunāsim par to rīt. Tagad ej gulēt.” Pavisam mierīga tonī noteica viņa. Elīna tikai pamāja ar galvu un pagriezās uz otru sānu.
Izgājusi no istabas, viņa devās uz kabinetu, lai pārskatītu pastu. Olīvija visu izkrāmēja no somas. Starp izbērtajiem papīriem atradās viena pavisam dīvaina vēstule..
