Pagāja zinams laiks, kamēr nobriedu izteikt savas domas un izjūtas dzejā. Lasiet, vērtējiet un, ja ir ko teikt , komentējiet. būšu pateicīgs, ja izteiksiet savu vērtējumu.
Apzināšanās
Migla sabiezē.
Tūlīt viņas ieraudzīšu.
Lūk, tur jau stāv,
baltajā tumsā mītošās koka ēnas,
izaugušas manā priekšā tik klusi
kā ūdens sūcoties augšup pa plaisām.
Katreiz citādas,
bet vienmēr tās pašas,
tāpat kā ikviens no mums.
Šķiet, atdzimšana
ir tikpat nenovēršama kā nāve.
Bet pat tad,
Ja man būtu deviņas dzīvības kā kaķim,
piedošana ir tikai viena,
…un jau vairs neizlūdzama,
jo esmu to apzinājies.
Tikmēr migla mūs pārvērš atpakaļ elpā,
un, elpodami cits citu.
Mēs atgriežamies viens otra atmiņās
līdz nākamai tikšanās reizei.
Dejo aizskari logā,
caurvējš lappuses šķir:
durvis bez sienām, bez telpas,
palagi vējā,
mati, spārni,
skatieni neizsmelti
kā krāsainas sniegpārslas kaleidoskopā
saplūst, izjūk
un atkal ir kopā
gados un laikos
dāsnos un skopos…
Caurvējš lappusēs
Siro kā kokos,
šķiro un vētī
smagos un vieglos,
kastaņos, zīlēs,
nepiedos – piedos,
pa lapai,
pa pusei,
pa simtdaļai…
Aizskari paveras,
Iespīd saule.
Acis iesmeldzas smaidā.
Kailums
Šķīstā vakara stripīzā izģērbjas diena,
lēni, bez steigas
noslidina pa apģērba gabalam.
Mijkrēšļa dziļumos
paveras nakts dzelmīgais kailums.
Nakts jau tāpēc ir nakts, kā kaila –
Nackt, naked, Haseja
ar vienu vienīgu sakni, kas stiepjas
no pašiem pirmvārda sākumiem
līdz pašām pērcvārda beigām,
un aizstiepjas tālāk,
jo beigām vienskaitļa nav.
Satikšanās
Varbūt sākumā paliekam pustumsā,
lai nemulsinātu viens otru vismaz ar
žestu un mīmikas neizbēgamo samākslotību.
Tāpat neiztiksim bez neveiklām frāzēm
un liekulīgām intonācijām balsīs,
kad laiposim
starp gruzdošiem klusuma brīžiem.
Tādēļ sākumā paliksim pustumsā,
lai pasaudzētu kaut vai mūsu patiesīgumu,
kad atklāsies, cik aklas un trauslas
var būt parliecības,
kas iznēsātas atšķirībā.
Šī vairs nebūs vēstuļu sacerēšana,
kad šķiet, ka pār plecu neviens neskatās,
kamēr laiks un attālums
nevainīgi uzknābā sirdspukstus
no mūsu starpā iezīmētās takas.
Tādēļ sākumā paliksim pustumsā,
Uzticoties viens otram
Kā nejaušam svešiniekam,
Kurš šoreiz nav nedz nejaušs, nedz svešs,
Nedz piparkūku namiņā mītošs.
Un mēs nekad nesarunājam.
Kad autobuss pienāk, vienkārši iekāpjam.
Kā skolas bērni.
un klasēs mūs negaida soli,
bet lapām pienesta grīda,
jo logi vienmēr ir vaļā līdz galam
uz visām četrām debesu pusēm,
lai vējš var izskriet cauri
un lapu balle turpinās līdz pēdējai lapai.
Bet klases tālākos kaktos
Zem lapu gubeņiem čabinās ežu sapņi.
Kā vienmēr šai skolā mācīs,
Ka puses – var būt četras.
