Izdomāju uzrakstīt savu pirmo rakstiņu. Ceru,ka patiks.
Ikkatrs cilvēks pasauli redz savādāk. Katram tā ir savā krāsā. Citam tā ir pelēka un vienmuļa, savukārt citam koša un spilgta. Tā pat ir ar mūziku. Katram ir savs. Katra gaume ir īpaša. Citam tā ir vienveidīga un vienmuļa. Cits mēdz izcelties ar muzikālās gaumes plašumu un izteiksmību.
Šodien mūzikas žanru ir tik daudz, ka katrs no mums var izvēlēties tuvāko sev. Klausoties mūziku, kuru esam izvēlējušies, mēs jūtamies labāk. Tā mūs iedvesmo, tā mūs paceļ, tā mūs padara dzīvākus. Tā ir mums. Katrs cilvēks piedzimst ar savām izjūtām, tāpēc katrs izvēlas klausīties tādu mūziku, kas visspilgtāk attēlo viņa dvēseles stāvokli. Cita dvēseles stāvokli spilgti attaino klasiskās mūzikas vijīgums un noteiktās robežas. Noteiktie mēri kādai tai jābūt. To nozīme tālākajā mūzikas attīstībā. Piemēram, man vispatīkamākais liekas roks un trance.Esmu cilvēks,kas klausās mūziku pēc garastāvokļa. Piemēram Trance klausos tad,kad gribu relaksēties,taču roku,kad iztrakoties. Protams ir dažādi trance,bet man visvairāk tās mierīgās dziesmas. Laika gaitā ir attīstījušies mūzikas instrumenti. Tomēr ir cilvēki, kuru ausīm tīkamākas ir datorā ierakstītas skaņas, nevis tās, kuras spēlē īsti instrumenti.
Tu klausies labprātāk kā skan ģitāras solopartija, kā skan klavieru duets ar flautu. Bet tajā pašā laikā citam svarīgākais mūzikā ir tieši vokāls. Balss. Jo tā tev atklāj dziesmas stāstu. Kamēr Tev liekas, ka svarīgākā ir melodija, jo tā ļauj Tev iztēloties to, kāds varētu būt bijis mūzikas radītāja stāsts. Kāds ir bijis viņa ziņojums.
Ar šo atšķirīgie viedokli cilvēki ļauj mūzikai attīstīties.Tie virza mūzikas attīstību uz priekšu. Šīs gaumju atšķirības. Pat naidi. Katrs cilvēks dvēselē mīl mūziku un tas visus klausītājus vieno. Tajā brīdī ir vienalga, kas ir svarīgākais. Jo tu esi dzimis, lai dzirdētu ne tikai trokšņus, bet arī mūzikas skaņas.