Duracell pozitīvisma baterijas0

Ble, kurš ir teicis, ka tagad krīze. Skatos tagad darbā pa logu un vēroju kā ar pompoziem lokiem ap jaunceltni riņķo melns Hammers. Un tā mašīna taču arī nepārtiek no biezpiena un siļķēm, bet gan no normālas, dārgas degvielas. Neticu ne par mata tiesu, ka viss ir tik sūdīgi, tik sūdīgi. Vemt gribās par 6-istabu dzīvokļiem ar franču flīzēm un itāļu lampām.
Bet ai, da labi ko nu par slikto, ja man pašlaik ir riktīgs Wiiiiiiiiiiiii garastāvoklis. Pirmais wiiii ir par to, ka šodien jau no paša rīta spīd saulīte un ir tik foršiņi, foršiņi, foršiņi!!! Otrais wiiiii, ka esmu izgulējusies. Pirmo reizi pa šo nedēļu. Man vislabāk patika otrdiena – nočortojos, ka CSI tik vēlu ielikts, bet tā vai tā sagaidīju tos 22.50, vai cikos tur bija, un aizgāju gulēt tā arī nenoskatījusies. :D Trešais wiiiiii – šovakar klaču vakars ar D. Taisīšu suši. Māte par to ir nenormālā starā, jo ēst viņai viņus patīk, bet taisīt gan ne. Tad nu viņa izmanto vergu darbu a.k.a. mani. Ceturtais wiiiiii – iespēja, ka 3dien būs kultūras pasākums jeb gājiens uz baletu „Žizele”. Iespēja tādēļ, ka tā tante, kas kārto lētuci uz teātriem un operu ir dura un vakar vēlu vakarā noskaidrojās, ka viņai ir tikai 9 biļetes. Ja viņa nebūs pusi sasolījusi jau citiem, tad viss ir čikās un es ar Līgu un varbūt arī Ditu (ja viņa man šon dos akceptu) nākamnedēļ došos šiki pavadīt trešdienas vakaru ar šikām meitenēm. :) (čuriki, čuriki, cerams, ka tā šizōtante nebūs nogrāvusi manu eleganto vakaru) Piektais wiiiiii – šodien tikšu pie normāla interneta un digitālā tēv ē, kuram kā bonuss nāk tas, ka šodien pislēgšanas dēļ tieku krietni ātrāk prom no darba. :)
Tikko ar Ditu Gmail čatā nonācām pie secinājuma, ka darba plānotājus vajadzētu pārsaukt par darba imitētājiem, jo visbiežāk tie tiek izmantoti, lai piesegtos no priekšniecības. Tad kad viņi cēli slīd garām tu nolīcis pār darba plānotāju kaut ko cītīgi drukā tur iekšā, bet patiesībā tur ir kaut kāda figņaina ēmō puķīte vai pirkumu saraksts.
Viss šitas pozitīvais vilnis lika man atcerēties vienu savu ierakstu draugiem el vē sadaļā „Parunāsim?” par 12 pozitīviem pieskārieniem. Doma tāda, ka cilvēkam, lai viņš justos emocionāli piesātināts un nejustu kaut kādu nedrošību ir nepieciešami 12 pozitīvi pieskārieni dienā. Kāds glāsts, uzsitiens pa plecu, rokasspiediens ar smaidu sejā un vispār jebkurš skāriens, kas bijis domāts kā pateicība, pieķeršanās vai mīlestības izpausme. Uzreiz atmiņā ataust arī darbā rīkota pasākuma laikā, vienas priekšnieces teikta runa par to, ka nevajag gaidīt kamēr kolēģis pats sāks stāstīt problēmas vai sliktākajā gadījumā sabruks zem atbildības un daudzo darbu nastas. Pieej klāt, apsēdies blakus un pajautā kas noticis. Jo ir taču tik vienkārši, nevis paskriet garām, bet pamanīt savu līdzcilvēku drūmās sejas un ar savu smaidu iedēstīt arī citu sirdīs mazu saulsstariņu. So – go for it! Un tev apkārt būs smaidoši cilvēki.

P.S. Kad būšu mājas, obligāti ielādēšu no telefona bildes. Un jo īpaši to vienu, kurā redzamas pie manas mājas ziedošās sniegpulkstenītes. Lai Līga noticētu, ka pat nedzīvojot Parīzē var redzēt tādus brīnumus. :)

UPD: Ciemiņi x 2. :))) Tagad, Līga, varēšu tev to brīnumu parādīt dzīvajā, ne tikai bildē. (bet bildi tā vai tā ievietošu) ;)