Visi četri bijām kafejnīcā. Es, Amēlija, Endijs un... Alekss. Ceru, ka viņš mani neatceras. Jāmēģina pašai kaut ko atcerēties. Atceros koncertu, ballīti, rumu ar kolu, šņabi un viss... tukša bilde... kino beidzās. Tukšs plankums... un jau pienāk rīts. Skatiens skrēja visapkārt, uz visu un visiem. Paskatījos uz Amēliju, protams, zināju, ka nekas labs neiznāks, bet nu tomēr. Zināju visus viņas skatienus. Šoreiz bija „Nu, kā viņš tev?” skatiens. Mēģināju viņu ignorēt, bet viņai ir viena laba spēja, smīdināt cilvēkus. Viņa paskatījās uz mani ar savu slaveno pedo smaidu. Abas sākām nevaldāmi smieties. Puiši nesaprata, par ko mēs smejamies, un arī nevajag!
-Ama, izbeidz!-caur smiekliem noteicu.
-PEDOSMAIDS!- viņa iekliedzās un sāka smaidīt. Šoreiz smējāmies visi kopā.
-Amēlij, pietiks jau!- Endijs caur smiekliem noteica.
-Nē! Kāpēc mēs vispār klusējam? Parunājam par kaut ko!- viņa rosināja. Viņa nekad nevarēja paklusēt.
-Nu, par ko tad runāsim?- vienaldzīgi atteicu. Labāk es klusētu.
Aleksa skats.
Smējāmies salīdzinoši ilgi. Kad beidzot apklusām, Endijs kaut ko pateica savai meitenei un ierunājās.
-Hey, meitenes, te nav ko darīt! Ejam pie mums? Paskatīsimies kādu filmu. Tev taču nav nekādas pretenzijas, vai ne, brāl’?- viņš noteica un paskatījās uz mani.
-Pretenziju nav! Ejam.- ar smaidu noteicu. Piecēlāmies un gājām uz mājas pusi. Endijs ar Amēliju gāja pa priekšu, mēs ar Džūliju aiz viņiem. Amēlija laiku pa laikam atskatījās uz mums ar dīvaini priecīgu skatienu, bet mani tas galīgi neinteresēja. Šobrīd mani interesē Džūlija. Jā... viņa ir skaista. Ak Dievs... Es neatceros pilnīgi neko sākot no tā brīža, kad ar draugiem piepīpējāmies ar zālīti. Nē, vēl es atceros, kā iepazinos ar Džūlu.
Atnācām uz mājām. Kaut bija vasara, ārā strauji palika tumšs. Atvēru skapi ar filmām.
-Ko skatīsimies? – ievaicājos meitenēm, kamēr Endijs aizlaidās uz virtuvi, uzcept popkornu.
- Šausmeni! - viņas unisonā iespiedzās. Pasmaidīju. Izvēlējos pēc manām domām labāko šausmeni. Ieslēdzu to un uzliku uz pauzes. Kamēr meitenes runāja, es devos pie Endija. Kaut kā ilgi viņš cep popkornu!-
-Hey! Nu ko tu tik ilgi? Mēs jau paspējām izvēlēties filmu.- noteicu uzreiz, kad iegāju virtuvē. Viņš runāja pa telefonu. Kad viņš nolika klausuli, viņa sejā parādījās smaids.
- Iesim šodien atkal tusēties? –viņš jautāja.
- Zini, man jau pietika iepriekšējā vakara! Un tā neko neatceros...-atteicu.
-Pat to meiteni ar kuru pamodies neatceries?- viņš ar smīnu sejā noteica.
-Mazliet atceros...- šaubīdamies noteicu. Viņš sāka klusām smieties.
-Nu tad tev ir īstais brīdis atcerēties, brātīt! Viņa tieši tagad sēž ar Amēliju istabā.- viņš noteica un skatījās manu reakciju. Man žoklis atkārās līdz zemei...
