- Šausmas! kāpēc bija tik ilgi jāskaidrojas?-Odrija skaļi žēlojās, pārvilkdama apavus skolas ģērbtuvē.
-Saki paldies,ka tikai stundu!- Zaharijs iebilda,iesmiedamies.
-Nu zini, nav ko skolu celt tur,kur bumbu atsit!- Odrija spītīgi žēlojās.
-Man patīk,kad meitenes mani atbalsta futbola spēlēs..- domīgi iesāka Zaharijs.
-Uij,ēst gribas, Pārker, iesim uz veikalu?- pabeidza Zaharijs.Pārkers piekrītoši pamāja ar galvu.
-to tev meitenes patīk, to tev ēdiens..- klusi nomurmināja Odrija.Zaharijs iesmējās.Rozā ziedlapas vieglā vējiņā, plivinājās no kokiem.Tikko saule bija sākusi rietēt, un debesis iekrāsojās oranžīgi sarkanas.
-Jā, Odrija gan tev sataisīja mēslus. Gan divus paskaidrojumus rakstīji,gan stundu klausījies lekciju.-nočivināja Zaharijs. Odrija pietvīka ,bet turēja muti ciet,jo gaidīja,ko teiks Pārkers.
-Zini , viņa man no bērnības ir kaimiņiene, var teikt, ka mazā māšele,un ir bijuši sliktāki gadījumi.- Pārkers iesmiedamies, teica.-Viņa mani vienreiz nogrūda no 10 metrus augsta tramplīna, un es gandrīz noslīku.- viņš pasmaidīja vēl plašāk.
-Tu pieskati viņu labāk,ja? - Zaharijs teica un piemiedza ar aci abiem draugiem .
Odrija vairs nebija pietvīkusi ,bet viņa dusmojās uz Zahariju.Pēkšņi Zaharijam nopīkstēja telefons, un viņš sajūsmā iesaucās- Man jāiet ar Kasandru!- viņš metās prom, neatskatoties.
- Kura tā ir pēc kārtas?- garlaikoti jautāja Odrija. -trešā.- Pārkers nopūtās.
-Ko viņas atrod tādā liekulī?- ievaidējās Odrija. -Nu ,tam es piekrītu,bet Zahs ir foršs puisis.- Pārkers pasmaidīdams,klusi runāja. Odrija apstājās, un uzsmaidīja.Tad atsāka iet un iebilda -īsts klēpjsunītis.-
Brīdi bija klusums.Viņi abi gāja, skatoties kaut kur citur, tikai ne uz viens otru.
- Kad tavs tētis atbrauks?-iejautājās Odrija ,izkliedējot klusumu.
-Pēc mēneša, vai diviem..- domīgi novilka Pārkers.
-Tu vēl nezini?- sašutusi jautāja Odrija. -nu zini,tas ir atkarīgs no klientiem.- Pārkers iesaucās.Odrija pamāja ar galvu,apliecinot,ka saprot.
-un ja kas,man tavi vecāki palīdzēs.-klusi piebilda Pārkers.-Kā arī ,esmu pieradis dzīvot viens. Līdz rītdienai- Pārkers bilda un aizvēra mājas vārtiņus.Odrija pamāja viņam un ātrā gaitā devās uz blakus māju.
-Oij.- iesaucās Odrija, kad viņai sāka vibrēt telefons.
- Jā, es pateikšu to Zaham.Aha, neuztraucies, es neaizmirsu. - aši atbildēja Odrija un nometa klausuli.
Pārkers iegāja mājā, un novilka kurpes. Viņš iegāja mēģinājumu telpā un nometās uz ceļiem.- esmu mājās, mammu.- viņš klusi teica, paskatoties uz mātes portretu pie sienas, kas bija melnā rāmītī.Apkārt tam bija rozīgas un violētas peonijas,brūnā,garenā vāzē.
~~~
Skolēni cītīgi pierakstīja to,ko skolotājs diktēja.Pārkers turēja rokās pildspalvu,bet neko nerakstīja. Viņš aizdomājās.
Uzreiz,kā iepazinos ar Pārkeru ,mana dzīve mainījās uz visiem 180 grādiem,un kļuva spožāka. Odrija pierakstot domāja.
Priekš manis krāsu vairs nav atlicis manā dzīvē.tikai melns un balts.Kā flīģeļa taustiņi- lielie baltie, un melnie: mazie taustiņi.
Pārkers domīgi pagriezās uz sānu ,domājot.
Fļīģeļa taustiņi.Brilles ir aizmiglojušās, jo asaras tek strautiņā.Pārkers ar plaukstām apņēma savu galvu,cenšoties kontcentrēties. Visa zāle sāka sačukstēties.Odrija paskatās uz viņu ar skumju pilnu skatienu.No tās vasaras,kad Pārkeram bija vienpadsmit,viss ir kā flīģeļa taustiņi.
