Karš - bezjēdzīgākais, kas cilvēkiem jebkad ienācis prātā. Vai esat kādreiz padomājuši par to, cik miljoniem dzīvību ir paņēmuši daudzie bezjēdzīgie kari, kas pasaulē ir notikuši. Ja par to aizdomājas, tad galvā sāk peldēt neaptverami skaitļi. Skaitļi, protams, ir tikai skaitļi, bet padomājot, kā šie skaitļi pārvēršas cilvēku dzīvībās un apdomājot, ka šīs dzīvības ir nevainīgi bērni, sievietes, veci cilvēki, vīri, sievas, mātes un māsas. Visi šie cilvēki kādam ir bijuši dārgi, kāds viņus ir mīlējis vairāk par visu, bet kāda pretīga, zemiska, varas vai naudas kāra dzīvnieciska mēsla dēļ, tava ģimene, draugi un mīļotie cilvēki tagad ir miruši. Paliek baisi, ne? Uzreiz prātā nāk, piemēram, Hitlers, protams, vai Staļins, bet, salīdzinoši nesen, šādu pašu nelietību - iznīcinājis tūkstošiem dzīvību izdarīja Džordžs Bušs. Dēļ kā? Dēļ naftas. Viss jau būtu labi, bet smieklīgākais ir tas, ka viņš par to nav saņēmis nekādu sodu, viņš joprojām mierīgi dzīvo savu dzīvi pārticībā, lai gan uz viņa pleciem gulstas ļoti daudz nevainīgu cilvēku dzīvību, un jā, visa pasaule to apzinās, bet kā redzams, tas jau neko nemaina.
Es saprotu - nauda, vara, nafta, viss ir ļoti kārdinoši, taču, vai tiešām cilvēks, ja viņu tā vēl var nosaukt, vispār nejūt vainas apziņu, vai ir viegli vakarā iet gulēt, apzinoties, ka 1000iem cilvēku katru dienu cer, ka tevi notrieks vilciens, vai, ka tu vienkārši aizrīsies ar savu naudu un nomirsi. Katru dienu vismaz pāris reizes viņi iedomājas par to, cik ļoti Tevi ienīst, vai tiešām nauda to spēj atsvērt?
Dīvaini ir arī tas, ka pasaulē iekārtots tā, ka svarīgu cilvēku padara viņa amats, svarīgo padara viņa nauda un vara, bet kādas vispār kādam ir tiesības sevi vērtēt labāk par kādu citu. Nu un, ka tev ir 8 doktora grādi un tu sēdi uz naudas kaudzes, varbūt sētnieks, kas katru dienu slauka ielu, uz kuras atrodas tava māja, ir daudz labsirdīgāks, cilvēciskāks un garā gudrāks par tevi. Cilvēkiem nav ne mazākās tiesības lemt vienam par otra dzīvi, kur nu vēl par dzīvību, jo nekas,nepadara mūs labākus vai sliktākus citu par citu. Visi reiz mirst, visi ir piedzimuši vienādi, mēs visi elpojam un visi ēdam, kāpēc ir tik grūti iemācīties būt cilvēcīgiem un saprast, ka tad, kad būs pienākusi tava pēdējā stundiņa, tā nolāpītā nauda tev neko nedos, tie būs cilvēki, draugi un patiesas jūtas, kas nozīmēs tev visu, kad būs pienācis pēdējais mirklis, ko dzīvot.
