Look, who's here:D Es jau zinu, ka būs tas mīnuss, bet nu enjoy tiem, kam interisē.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Divas-naves-viena-21/734239">Divas nāves vienā'21
Nika neskrēja, vismaz viņai tā nelikās. Aukstais ziemas gaiss koda meitenes vaigus sarkanus, pilnus ar asinīm un sasmalcinātas miesas. Viņai bija vēl tālu jāiet, bet jau tagad viņaj juta, cik ļoti salst un sāp kājas.
Viņa juta, ka tagad ir pavisam slikti. Tieši viņa pati, ķermenis un to, ko cilvēki sauc par dvēseli, bija apjukumā. Te nu viņa atkal bija ceļā uz neko. Vai nu atgriezt visu kā bija, vai iet nezināmajam pretī. Maksims zina, kur ir viņas gals un siena, viņš noteikti zina, kā atbrīvot Niku no visa. Viņa nesaņēma ziņu no Maksima, it nemaz. Nika vienkārši zāja, ka Maksims jau sen meiteni gaida. Ja tā nebūtu tiesa, vīrietis neizokšķerētu Nikas jauno darba vietu.
Nika jutās tik dievīgi gudra.
Kā arī, viņa zināja, kurp jāiet. Nikas iepriekšējais miteklis, ko meitene kādreiz sauca par savām mājām un paradīzi dubļu vidū, bija Maksima dzīvoklis, kurā viņam bija visas tiesības uzturēties.
Pa ceļam ejot, Nika domāja, ko tad pateikt Maksimam. Vai ierasties ar lielu blīkšķi un applausiem, vai arī ieiet civilizēti, liekot domāt tautai, ka Nika ir patiesībā Makisma mīļākā.
Nika nepamanīja, ka jau bija iegājusi parka teritorijā. Viņai bija grūti atgūt elpu un sāns pulsēja neonrmāli kaitinoši. Meitene iekšēji lūdzās, lai viņai nepaliktu slikti un viņa nenokristu kaut kur sniegā.
Nika nolēma iziet pa citu parka pusi, lai dzīvoklī tiktu pa citu ieeju.
Nika uzrāpās pa ugunsdzēsēju kāpnēm viegli un nepiespiesti. Viņa pārliecinājās, paskatoties nedaudz virtuves logā, ka neviena nav. Nika uzmanīgi atvēra logu un iekāpa dzīvoklī. Lielajā istabā dega gaisma un bija dzirdama ne tikai Maksima balss. Viņas roka pati pa sevīm pieskārās gurniem, bet ne nazi, ne pistoli tur neatrada. Meitene gribēja smieties par sevi.
Nika gribēja atrast mugursomā kāroto, bet domāja, ka tas nemaz nebūs vajadzīgs. Ja kas, viņa varēs iekaustīt Maksimam un likt viņam pasvīst.
Nika mēģināja saklausīt, ko runā abi vīrieši. Meitene pat nevarēja iedomāties, kam pieder tā otrā balss.
‘Liekas pazīstama, noteikti pazīstama.’Viņa pat nezināja, ko tālāk darīt. Virtuvē palikt nevajadzēja ilgi, bet vai ir izeja?
‘’Es iešu pārbaudīt apkārtni.’’
‘’Pareizi pareizi,’’ Maksims lēni novilka burtus, izgaršodams tos ne tikai uz savas mēles, bet arī rīklē,’’nesteidzies, uzpīpē.’’
Maksima balss likās pavisam mierīga un netipiska viņam- ar drausmīgo noslēpumu rīklē, ar smagumu sirdī, kas reiz parādīs viņam visas mokas- viņa nāvi.
Dīvāns iečīkstējās un smagais augums izgāja ārā. Tagad ir laiks, īstais, Nikas laiks, kad viņa visu izdarīs ātri, kad ar Maksimu aprunāsies ātri un uzreiz skries atpakaļ uz labaratoriju.
Nikas ķermeni apņēma gaisma. Mazais galdiņš bija piestumts pie paša dīvāna, un Maksims gulēja uz dīvāna, ar atkārtu galvu atpakaļ un atplēstu muti, kuras lūpu kaktiņā jau skrēja siekalas.
Viņa sodienas noslēpums ir narkotikas. Vīrietis bija salietojies. Uz galda, kārtīgi salikti un sadalīti, bija trīs tilti, kuri gaidīja Maksima nāsis.
Nika lēni piegaja pie dīvāna un skatījās uz Maksima mierīgo ķermeni, kas izdvesa tikai niecīgus elpas vilcienus.
‘Viņš ir tik niecīga muša, kas uzpūš sevi un lido pa gaisu.’
Nika iekremkšļojās. Maksims uzreiz atvēra plaši acis un sastapās ar Nikas skatienu. Viņa zīlītes aizklāja visu acu krāsu. Viņš izskatījās pēc paša nelabā, pēc nāves un smird pēc alkohola un dārga odekalona.
‘’Es tevi sagaidīju.’’ Maksims iesmējās histēriskos smieklos, un Nika domāja par tūlītēju promiešanu. Nebija jēgas tagad ar viņu runāt, ja viņš ir galīgi bez saprāta.
‘’Sēdies,’’ Maksims pasita ar plaukstu sev uz vēdera. Nika sarāva lūpas riebumā un papurināja galvu, apsēžoties uz galdiņa. Viņa gaidīja, kad Maksims pirmais sāks runāt, bet īstenībā zināja, ka jēgas gaidīt brīnumu nav.
‘’Zini, ko es redzēju?’’
Nika gandrīz aizmiga, bet Maksima balss viņu pamodināja. Vīrietis ar piedurkni noslaucīja no zoda siekalas un apsēdās kārtīgi.
‘’Es biju šeit un tu atnāci pie manis. Es nezinu, kāpēc, bet tu nebiji pret.’’
Maksims uzlika plaukstu uz Nikas ceļgala un skatījās pats uz savu roku, kā tā iet augstāk pa kāju. Nika noņēma Maksima roku no sava ceļgala un piecēlās. Tagad viņa lūdzās, ka nekad to nebūtu izdarījusi.
Maksims piecēlās un saķēra Nikas roku. Viņš gribēja pieglaust meitenes ķermeni pie sava un likt viņai ieelpot nāves sajaukumu gaisā. Nika sita pretī, mēģināja izrauties un nekliegt, lai nesataisītu papildus nepatikšanas.
Nika iespēra Maksimam ar papēdi pa kāju pirkstiem, un vīrietis viņu pagrūda. Nika krita atpakaļ. Zem viņas atradās mazā galdiņa atliekas. Nika mēģināja piecelties, bet Maksims saķēra viņu un svieda pret skapi. Viss apkārt griezās un pulsēja.
Visapkārt pašķīda stikli. Maksims atkal bija atpakaļ. Viņa lielās ķetnu rokas tvēra pēc Nikas miesas. Viņš liecās pēc skūpsta, pēc ādas garšas un sievišķīgā ķermeņa. Nika negribēja padoties. Viņa gribēja vemt, aizmukt un pati salauzt kaut ko.
‘’Beidz, vienreiz!’’
Maksims bļāva un sāka purināt meiteni. Acīs miglaini un lēni attēls no attēla pārslēdzās. Viņa izpludināti redzēja istabas siluetu. Sajūta bija, it kā meitene brauktu neiedomājami lielā ātrumā, kad sirds teju nesitas un galva dūn no dzīvības.
Maksims pagrūda Niku pret skapi vēlreiz. Meitene nesajuta neko, pat elpa nebija aizrāvusies. Maksima acis iepletās vēl lielākas kā no narkotikām. Nika aizlika roku aiz muguras un paskatījās uz savu plaukstu- tā bija koši sarkana, sāļa un netipiska viņai.
‘Kas notiek?’ Nika nevarēja neko saprast.
